Senas un neparastas kāzu tradīcijas dažādās pasaules vietās

Plašāk pazīstama kā "līgavas nomelnošana", Skotijā šī tradīcija tiek ievērota jau gadsimtiem ilgi. Tā paredz līgavas "nolaupīšanu" (reizēm par upuri kļūst arī līgavainis) un notraipīšanu ar sīrupu, kā arī apbēršanu ar miltiem un dūnām. Pēc tam topošā sieva tiek vesta pastaigā pilsētu. Lai gan vērtētājiem no malas šī tradīcija saistīsies vien ar publisku pazemošanu, skoti senatnē ticējuši, ka šādā veidā topošie jaunlaulātie tiek pasargātie no ļauniem gariem, tradīcijai saglabājoties arī līdz mūsdienām.

Ja plāno kāzas dzert Vācijā, īpašajam notikumam sāc gatavoties jau laikus, ierastajiem kāzu organizēšanas plāniem pievienojot arī apņemšanos uzlabot fizisko formu. Pēc jāvārda teikšanas jaunlaulātajiem pāriem Vācijā ir ierasts kopīgiem spēkiem pārzāģēt lielu baļķi, izmantojot rokas zāģi. Tā kā process obligāti jāpaveic kopā, krietnus pūliņus nākas ieguldīt arī līgavai, tādējādi pārim simbolizējot savu spēju kopīgiem spēkiem pārvarēt grūtības, ar ko kopdzīves laikā nāksies cīnīties.

Līgavu zagšana ir viena no pazīstamākajām kāzu tradīcijām, kas, jāatzīst, reizēm tiek piekopta arī Latvijā. Taču šīs parašas saknes rodamas Rumānijā, kur kāzu svinību laikā līgava negaidīti tiek nozagta, laupītājiem kā izpirkuma maksu lūdzot cienastu un dzērienus. Atsevišķos gadījumos, jaunlaulāto tuviniekiem un draugiem esot īpaši nežēlīgiem, lai mīļoto izpirktu, līgavainim nākas arī dziedāt un dejot visu kāzu visu priekšā.

Pēc kāzu ceremonijas noslēguma Dienvidkorejā jaunajam vīram jāpiedzīvo īstas ugunskristības, jaunlaulāto ģimenes locekļiem iesaistoties tradīcijā, kas pārbauda vīra erudīciju un spēku. Tā dēvētā "falaka" jeb pēdu pēršana notiek, pāra tuviniekiem pa vīra kailajām pēdām zvetējot ar niedru nūjām vai pat žāvētām zivīm un uzdodot jautājumus par dažādām tēmām. Lai gan sākotnēji process šķiet sāpīgs, pēdu nopēršana patiesībā ir jautrs process, kura laikā jaunais vīrs apliecina savu vīrišķību. 

Jāpiebilst, ka atsevišķās Dienvidkorejas ģimenēs šī tradīcija tiek ievērota arī tāpēc, lai nodrošinātu līgavaiņa spēju pildīt savu vīrieša pienākumu kāzu naktī, tā nesagādājot vilšanos jaunajai sievai.

Laimes asaras, līgavu emocijām plūstot pāri malām, kāzu dienā ir gluži ierasta parādība ikvienā pasaules malā, taču Ķīnas pilsētā Tuijā šis process ir krietni komplicētāks. Jau mēnesi pirms kāzām īpašajam datumam līgava sāk gatavoties, stundu dienā pavadot raudādama, viņai pievienojoties arī mātei. Pēc vēl desmit dienām procesā iesaistās arī vecmāmiņa, savukārt mēneša beigās asaru plūdos vienojas visas ģimenes sievietes. Īpašā gatavošanās vajadzīga, lai līgavas ģimenes sievietes izkoptu vajadzīgo raudāšanas tehniku, pārdzīvojumiem izskanot dažādās toņkārtās un tā patiesībā simbolizējot prieku.

Masaju cilts kāzās līgavas tēvam jāizpilda obligāts pienākums – jāuzspļauj uz savas meitas galvvidus un krūtīm, tā nodrošinot viņai svētību un laimi. Pēc tam jaunais pāris dodas projām no ciemata, ievērojot aizliegumu atskatīties pār plecu. Pretējā gadījumā, kā vēsta kenijiešu leģendas, jaunā sieviete pārvērtīsies akmenī, savukārt viņas mīļoto visu mūžu vajās neveiksmes.