Vecāku mīlestība nav viennozīmīga. Bieži mammas un tēti tās izpratni apmaina pret cita veida emociju izpausmēm: greizsirdību, trauksmi, atkarību, privātīpašnieciskumu un pārāk lielu kontroli. Kāpēc visu šo emociju izpausmes ir bīstamas bērniem? Par to skaidrojumu sniedz portāls letidor.ru
Pārmērīga kontrole
Tieksme pastāvīgi kontrolēt savu bērnu piemīt norūpējušām mammām (un viņām nereti pievienojas vecmāmiņas). Turklāt viņas to skaidro tieši ar lielo mīlestību pret bērnu. Šī tipa sievietes bērnu burtiski neizlaiž no sava redzesloka. Jebkuras darbības, ko bērns veic, lai gūtu lielāku neatkarību, ir praktiski neiespējamas, un šāda vecāku izpausme var būt tiešs drauds ģimenes harmonijas izjaukšanā.
Šī pārmērīgā kontrole vēl ir pieļaujama vecumā, kad bērns ir ļoti mazs. Jo tad mazajam patiešām nepieciešama pastiprināta uzmanība un rūpes. Taču dažiem vecākiem vēlme visu kontrolēt un pārraudzīt neatslābst pat tad, kad bērns pieaug. Nereti ir gadījumi, kad bērni izaug, bet mammas turpina viņus uzskatīt par bezpalīdzīgiem mazuļiem, pieprasot atskaitīšanos par katru soli.
"Neej spēlēties uz kaimiņu pagalmu. Nedraudzējies ar to zēnu. Neizslēdz telefonu, lai es varētu tevi sazvanīt. Paziņo, kad būsi nokļuvis mājās" – tās ir frāzes, kas liecina par progresējošu nemieru.
Bīstamība: bērni, kas kļuvuši par mātes – kontrolieres upuriem, nespēj izrādīt iniciatīvu, ir atkarīgi no citu domām un bieži paļaujas tikai uz citu palīdzību.
Greizsirdība
Ja ir greizsirdīgs, tātad mīl. Vai atminaties šo visai strīdīgo izteicienu? Starp jēdzieniem "greizsirdība" un "mīlestība" ne vienmēr var likt vienādības zīmi. Atsevišķos gadījumos greizsirdība izstumj citas daudz pozitīvākas jūtas jeb emocijas – rūpes, mīļumu un maigumu.
Kādā veidā vecāki var būt greizsirdīgi uz bērniem? Viens ir greizsirdīgs pret otru vecāku. Piemēram, mamma var izjust diskomfortu, jo bērns vairāk laika pavada kopā ar tēvu. Vai arī vecāki var būt greizsirdīgi uz vecvecākiem, uz bērna skolotājiem vai viņu draugiem.
Kā likums, greizsirdīgiem vecākiem nepatīk fakts, ka bērns izjūt nepieciešamību pēc rūpēm no citas personas puses, lai arī tas ir tuvinieks. Viņiem nepatīk, ka bērns uzklausa šo cilvēku domas, klausa viņa padomiem. "Ja viņš manā vietā izvēlas kādu citu, tātad, es daru kaut ko ne tā. Droši vien, esmu slikts vecāks", - pie līdzīgām domām slēpjas bailes būt atgrūstam, nemīlētam, aizmirstam.
Bīstamība: bērns baidās sajust un izpaust pieķeršanos jebkuram citam cilvēkam, kurš nav vecāks. Viņā nostiprinās pārliecība, ka patiesu mīlestību ir pelnījusi tikai mamma vai tētis.
Privātīpašnieciskums
Vecāki – egoisti ar visiem spēkiem cenšas pie sevis "piesiet" bērnu. Jo īpaši privātīpašnieciskums raksturīgs tieši mammām, kuru grūtniecība noritējusi ar zināmiem sarežģījumiem. Sieviete, kura deviņus mēnešus baidījusies pazaudēt bērnu, grūtniecībai noslēdzoties, tiecas visu laiku uzturēt kontaktu ar bērnu.
"Viņš ir mana miesa un asinis. Es iztērēju tik daudz spēka, iznēsājot viņu, tāpēc tagad gribu, lai viņš visu laiku būtu man līdzās", - taisnojas mammas, kuras ne soli neatkāpjas no saviem mazuļiem.
Tēti retāk parāda šāda veida jūtas, bet, ja izrāda, tad biežāk attiecībā pret meitām nevis dēliem. Tēviem, kuri ierobežo pusaugu meitu brīvību, šķiet, ka ar šādu rīcību viņi pasargās meitas no sociālām briesmām. Patiesībā, tēviem ar privātīpašnieciskām tieksmēm ir neizturami grūti apzināties, ka viņu mazulītes pieaug, "atdalās" un gatavojas "izlidot" no siltās vecāku ligzdas.
Bīstamība: bērni, kuri aug pie vecākiem ar privātīpašnieciskām tieksmēm, ir interni, nemitīgi izjūt vainas sajūtu, kad nevar izrādīt vecāku pieprasīto uzmanību.
Trauksme
Satraukums par šodienu un bērna nākotni ir teju visiem vecākiem. Taču cita lieta, kad paaugstināta trauksme "aprok" citas pozitīvās emocijas. Piemēram, satraukta mamma nepriecāsies par dēlu, kurš kopā ar klasi dosies pārgājienā, bet satraucies tēvs aizliegs pusaugu meitai doties uz randiņu.
Ja pavaicāt šādiem vecākiem, kāpēc viņi bērna dzīvi vēlas aizkrāsot ar melno krāsu, viņi neziņā paraustīs plecus. Šādi vecāki atzīs, ka viņu domās nav bijis bērnam nodarīt ļaunu, viņi vienkārši pārdzīvojot, ka ar bērnu kaut kas nenotiek.
Bīstamība: paaugstināta trauksme no vecākiem tiek nodota bērniem, viņi kļūst nemierīgi, pieaug neuzticēšanās, viņi baidās pieņemt svarīgus lēmumus un iziet no savas komforta zonas.
Atkarība
Daži vecāki izjūt patiesu atkarību no saviem bērniem. Mammas un tēti cenšas ar bērniem pavadīt kopā maksimāli daudz laika – ņem viņus līdzi pat uz darbu vai tikšanos ar draugiem. Atkarīgie vecāki ierobežo arī sevi, un bērna tiesības uz personīgo laiku un telpu.
Tā rezultātā gan bērni, gan viņu vecāki izjūt tukšumu un vientulību, kad apstākļu spiesti viņi uz kādu laiku ir attālinājušies viens no otra. Ar laiku šis diedziņš, kas savieno vecākus un bērnu, pārvēršas stiprā virvē. To pārraut jau ir pavisam grūti. Kā likums, bērniem pieaugot, parādās mēģinājumi virvi pārraut, lai sajustu neatkarības garšu. Taču vecāki tam pretojas, apvainojas, šantažē un manipulē, cenšoties atjaunot iepriekšējo saikni.
Bīstamība: bērni aug pārliecībā, ka viņiem nav tiesību uz personīgo dzīvi, viņi nepieņems lēmumus, nepavaicājot padomu, viņi baidās rīkoties ārpus vecāku noteiktiem rāmjiem, uzskata, ka visa dzīve būs jāpielāgo vecāku vēlmēm un noteiktām prasībām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
