Populārākās metodes, kā atradināt bērnu no māneklīša lietošanas. Mammu pieredze  (1)

Lūk, mammas dalās pieredzē par knupju izskaušanu

"Paziņas bērnu atradināja, knupī izdurot mazu caurumiņu. Vēl ir dzirdēts par apsmērēšanu ar citronu. Bērns pāris reizes pamēģina un pēc tam vairs negrib knupi vairs ņemt."

"Ar savu meitu, kurai ļoti garšo īkšķis, un nekādi nevaru viņu atradināt no šī paraduma, nupat kā pakonsultējos ar homeopāti. Izrakstīja homeopātiskos graudiņus. Kāds būs rezultāts, nezinu, bet ļoti ceru, ka pozitīvs. Līdz šim homeopātija ir palīdzējusi."

"Mums tas bija divu dienu jautājums - sākumā nogriezu knupim galu, nevarēja īsti noturēt mutē, psihoja, meta prom. Pirmo dienu bļāva praktiski visu lauku, otro vēl pačīkstēja. Otrajā visi knupji, tostarp sagrieztais, tika dziļi apslēpti, lai nekur neierauga. Trešajā jau viss, nevajadzēja.

Šī ir tā lieta, kur esmu par radikālu pieeju - nost un viss, skaidrot, ka nē, pietiek, saplīsa, nebūs vairs. Un lai ķērc kaut varavīksnē nokrāsojies, tas pāries, jo vairāk piekāpsies ķērkšanai, jo labāka skola, kā no vecākiem kaut ko panākt.

Mūsu dēlam bija krietni mazāk par diviem gadiem, kad knupis tika izņemts no dienaskārtības un viņš nerunā vispār."

"Mums lapsiņa bērniem aiznesa. Un tas bija ap/pēc divu gadu vecuma. Nebija sīcim stresu, parādīju lapsiņas bērnus internetā, parādīju, kā lapsas bērniņi raudāja, un mums nebija ne histēriju, nekā. Pirms tam mēģinājām slēpt, tāds stress mazajam bija, tā negribēju. Pagaidīju un miers. Es vairāk atbalstu mierīgu noņemšanu, jo ari pieaugušie psihotu, ja pēkšņi telefonu ar internetu atņemtu."

"Vajag panākt, ka pats labprātīgi piekrīt atmest, jo citādi ir iespēja, ka grauzīs nagus utt. Un sākt ar minimumu - vienoties, ka pa dienu, laukā esot, pastaigā knupi neņem līdzi. Lai pats atstāj mājās utt. Un tad, ja sākas kašķis, mierīgi acīs skatoties, skaidrot, ka pats (uz šo ļoti liels uzsvars) tā izlēma, ka mājās knupis noteikti būs utt. Un tā lēnām laiku pagarina. Atnākot mājās, vienkārši var nolikt kaut ko priekšā, lai knupis ir it kā bērna noliktā vietā, bet tomēr nav acu priekšā. Vēl der, ka knupis ir caurs, tad nu skaidro, ka bērnam mutē ir zobi, pats sagrauza un var izvēlēties, kā būt turpmāk. Bet nepirkt citu knupi."

"Vienlaikus mācīt bērnam nomierināties citādi - samīļoties tik, cik viņš grib, pasēdēt klēpī tik, cik viņš grib, pagulēt diendusu blakus utt. Tie ir sīkumi, bet tā var iemācīt spriedzi un tieksmi pēc zelēšanas novirzīt uz ko citu. Un ja tiešām nepārtraukti grib zelēt, tad varbūt ir vērts padomāt, kāpēc bērns ir trauksmains, ka ir gatavs kliegt līdz nemaņai, lai knupi atgūtu. Kaut kas viņu nomoka, ja tā ir jāpieķeras knupim.

Šādas pakāpeniskas atradināšanās shēmas mēs mājās lietotajam attiecībā uz jebkuru lietu/ieradumu, ko vēlamies pārtraukt - lēnām piepalīdzot, bet neko neatņemot, bojājot vai stāstot, ka peles nozog."

"Man ir divas dažādas atmešanas pieredzes Ar lielo meitu (nu jau 18 gadu) bijām iegājušas manā darbā, un viena kolēģe ieraudzīja meitas knupi un teica, ka viņa jau liela esot, lai atdod viņas mazdēliņam. Un meituce labprātīgi pati atdeva. Kad bijām mājās un uz gulēšanu, vajadzēja knupi, bet es stāstīju, ka vairs nav, atgādināju, ka pati taču atdeva tantes puisītim. Tā pāris vakarus parunājām un bija miers.

Savukārt ar dvīņiem ( deviņi gadi) nebija tik vienkārši. Viņiem bija daudz "stiprāka vajadzība" pēc knupja, nevarēja neko sarunāt. Bet sāku ar to, ka pa dienu slēpu. Devu tikai uz gulēšanu un tad pēc divu gadu vecuma, jau tuvu trim gadiem, pa vasaru dzīvojām pie omes lauku mājā un nedaudz vairāk nekā nedēļas laikā tikām no knupja vaļā. Es katru dienu pa milimetram griezu nost no knupja, uz beigām jau vairs lāgā nebija ko turēt mutē, un bērni pamazām atradinājās. Sākumā, kad pirmās dienas nogriezu, mazie brīnījās, ka knupis saplīsis, bet neko, bāza tik mutē. Un tad, kad bija palicis vairs tikai mazs, mazs gabaliņš, nedēļas nogalē aizbraucām mājās, bet knupju galiņus aizmirsām pie omes."

"Manējā jau liela, bet pieredze ir. Ari knupis bija ļoti mīļš, bet gadi bija jau divi un runāja daudz, tikai tas knupis. Tad nu vienas diendusas laikā noslēpu visus knupīšu, atstāju tik vienu, kam nogriezu pašu galiņu. Kad pamodās, brīnījās kas tas. Izdomāju pasaku par pelīti, kas visus knupīšu ievilka savā aliņa. Vienu tik paspēju izraut, bet pelīte jau saskādēt paspēja. Viņa knupi lietoja arī sagrieztu. Aizgājām uz zoo veikalu, sirsnīgi peles sabāra. Tā katru dienu mazliet griežu to knupi. Kamēr palika vairs tikai korpuss, gumijotas daļas vairs nebija. Ja mutē noturēt nevarēja, tad tāds nav vajadzīgs. Izmeta pati miskastē. Tik baidījos, ka veikalā neierauga un nepieprasa nopirkt. Bet par laimi tā nenotika. Tikām vaļā nedēļas laikā bez asarām."

"Abas manas meitas ļoti mīlēja knupjus. Visi mani centieni atradināt vai ierobežot cieta fiasko. Atteicās tad, kad pašas bija gatavas. Vecākajai bija apmēram divi gadi un astoņi mēneši, mazajai arī laikam tāds pats vecums. Vecākā vienā vakarā pateica, ka nu jau esot liela un knupi vajag likt zem spilvena. Tā viņš tur nostāvēja pāris nedēļas kamēr izmetu. Mazajai novaktēju to brīdi, kad viņa bija gatava atteikties un nejauši "aizmirsām" bērnudārzā uz nedēļas nogali. Sarunājām, ka pirmdienā no rīta dabūs, bet pirmdienas rītā pat vairs neprasīja. Līdz tam tika izmēģināts laikam gandrīz viss. Katrs bērns zina, kad ir viņa īstais laiks atvadīties no tā drauga. Zobi taisni un sakodienam ne vainas. Runā arī labi."

"Manējais (2,5 g) kādu laiciņu atpakaļ pats sagrauza/saplēsa to knupi. Un tad vairākkārtēji mēģināja tikai to plastmasas galu pie mutes noturēt, kamēr aiz dusmām izsvieda miskastē. Meklēja divas dienas. Taču viņam knupis bija tikai iemigšanai un relaksēšanās elements uz piecām minūtēm dienā. Bērnudārzā neizmantoja vispār. Arī pēc krūts čīkstēja divas dienas (beidza ēst 1,10 g).

Īstenībā piekrītu viedoklim, ka tas ir vecāku slinkums. Man paziņai ir reāli šķībs sakodiens, jo vecāki ilgi ļāva knupi zelēt."

"Mums knupis bija mīļš, bet, līdz ar zobiem, tika grauzts nepārtraukti. Man apnika pirkt, atstāju tādus sagrauztus - mazā nerimās līdz brīdim, kad nograuza visu gumiju līdz plastmasai - mutē ielikt vairs neizdevās. Tad sākās pārbaudījums maniem nerviem, jo, piemēram veikalā, ja trādirīdis, jo nevar paņemt no plauktiņa visas krāsainās paciņas, tad nevaru "aizbāzt muti" ar knupi, bet, strādājot pie nomierināšanās mākas un attīstos prasmes izteikties bez kliegšanas un psihošanas, viss ļoti ātri nostājās savās vietās. Arī šeit saskatu problēmu nevis knupī, bet prasmē nomierināties, savākties. Vecums arī vairs nav tik mazs, lai nespētu šo ietekmēt. Bērnam jāizprot emocijas."

"Mums uz diviem gadiem sākās psiho drāmas. Kā efektīvākais mums bija iziet ārā aiz durvīm, nomierināties un tad var nākt istabiņā, jo dusmas iekšā nenesam. Ļoti nostrādāja, kad sadusmojās, jau pati gāja uz durvīm, brīdi pastāv aiz, tad pieklauvē, es paveru "viss kārtībā, pārgāja dusmas?" Mazā - jā, un smaidīga nāk iekšā. Brēkas cēlonis jau aizmirsies. Šajā metodē gan nevajag ļaut būt ārpus telpas ilgāk par pāris minūtēm, ja tad neizdodas pašai nomierināties, tad jādomā kas cits.

Šobrīd vēl aktuāli "tev jau dusmas pa ausīm lien laukā", un tad mazā sašokējas, es "noņemu" dusmas plaukstās un ejam kopā izmest aiz durvīm vai miskastē - nu utilizēt. Tad uzreiz samīļojamies un cenšos viņu nodarbināt ar kaut ko, kas novērstu domas no psihošanas sākuma. Bet šo gan izmantoju tikai tādās "krītu gar zemi, lai dabūtu" situācijās, kad zinu dusmošanās iemeslu, un tas nav nopietns. Citādi nu jau varam aprunāties, kāpēc mazā jūtās slikti, kas viņai nepatīk un atrisinām situāciju runājot."