Kā situāciju normalizēt, iesaka portāls vospitaj.com Piedāvājam arī mammu pieredzi no "Cālis.lv" foruma diskusijām.
Vecāku ierastā rīcība
- Nekavējoties pārtrauc tā runāt! Kā tu atļaujies runāt ar saviem vecākiem! Tev ir jāklausa un jāciena mamma, nevis jārunā tādi briesmīgi vārdi!
- Ja tu tā uzvedīsies, tu ne tikai neiesi pagalmā, bet tu tiksi arī sodīts.
- Es tevi saprotu, tu esi satraukts, ka tev kaut ko aizliedz. Taču tādi ir noteikumi. Tev ir jāklausa vecākiem, jo mēs vēlam tev tikai labu.
- Tie ir ļoti slikti vārdi, tā runāt nedrīkst. Kad tu dusmojies, jāsaka: "Es uz tevi sadusmojos, jo…"
Kur ir kļūda?
"Mammu, tu esi slikta". Šie ir vārdi, kas var ļoti sāpīgi ievainot. Taču patiesība ir tāda, ka bērni tā nemaz nedomā. Viņi izjūt spēcīgas, negatīvas emocijas, aizvainojumu, dusmas, bezspēku, saskaroties ar vecāku noteiktiem aizliegumiem. Taču kā to izteikt, kā emocijas pārdzīvot, – viņi nezina, pagaidām neprot citādāk.
Vienlaikus katram cilvēkam, tostarp bērnam, ir nepieciešams izdzīvot, izrādīt savas emocijas, nevis tās slēpt un apvaldīt. Pat pieaugušais ne visos gadījumos spēj kontrolēt savas jūtas, bet kā gan lai bērns to prot?
Emociju izrādīšanas aizliegums liek bērnam meklēt citus veidus, kas varbūt daudz graujošāki. Piemēram, viņš var sākt kauties, kost vai muļķoties, izliekties, ka nedzird, par ko runā vecāki.
Problēmas cēlonis
Prasme pietiekami precīzi izteikt emocijas, apvienojot ar pareizi piemeklētiem vārdiem, rodas pieaugot. Bērns vēl nav tik diplomātisks, lai pateiktu: "Es domāju, ka jums šodien vajadzētu man atļaut paspēlēt datorspēles, jo…" vai "Es sadusmojos tāpēc, ka…". Bez tam, viņi pārāk dusmojas, lai aizdomātos par pieklājīgu izteikšanās formu. Tieši tāpēc bērni izvēlas sev vispieejamāko veidu – izrādīt agresiju, pakliegt: "Es tevi neieredzu!". Daudzi vecāki saprot, ka bērns tā izrāda savu neapmierinātību. Lai gan, protams, dzirdēt tādus vārdus no miesīgā bērna, kā minimums, ir aizvainojoši.
Pieaugušo pasaulē bērns bieži dzird vārdu "neieredzu" vistiešākajā nozīmē: "Neieredzu šo krāsu" vai "neieredzu brokoļus". Tāpēc arī šo vārdu nesaista ar rupeklību un skarbumu.
Problēmas risinājumi
Ir svarīgi saprast, - ja bērns izrāda savas emocijas, viņš mācās ar tām tikt galā.
Parādi, ka izproti viņa jūtas un pieņem tās. Nosauc vārdā bērna emocijas. Pieņemt tās vēl nenozīmē atļaut.
Parādi bērnam, kā savu neapmierinātību var izteikt citos veidos. Tā vietā, lai apvainotos, izsaki šīs bērna emocijas pa savam: "Es redzu, ka tu uz mani dusmojies. Tev nepatīk, ka es tev saku, ka šodien tu nedrīkstēsi iet pagalmā ar draugiem". Palīdzi viņam "nolaist tvaiku". Kad viņš būs nomierinājies, var turpināt sarunu ar bērnu.
Parādi viņam, ka tu saproti, kas ar viņu notiek. Palūdz viņam izteikties citiem vārdiem. Kopā ticiet skaidrībā, kas ir šis vārds "neieredzu": ka tas ir pietiekami spēcīgs un skarbs, ka ar to var aizvainot citus cilvēkus. Piedāvā tā vietā teikt: "Es uz tevi sadusmojos!" vai "Man nepatīk, ka tu to dari". "Atver bērnam izteikumu paleti", kā izteikt savas emocijas.
Saņemot padomu, kā citādos veidos izteikt savu neapmierinātību, bērns sāks lietot šos citus vārdus, varēs labāk tikt galā par to, ko jūt.
Prakse
Padomā par situācijām, kurās bērnam bijis visgrūtāk savaldīt savas emocijas. Kur bija problēma? Kā tu, kā vecāks, rīkojies? Kāds bija iemesls bērna problemātiskajai uzvedībai? Kā jūs abi varējāt rīkoties citādi?
Secinājums
Bērns spēj iemācīties tikt galā ar spēcīgām emocijām tikai tad, ja viņam palīdz pieaugušais. Uzmanīgi, pacietīgi, rūpējoties, iesaki viņam pareizo izeju.
Mammu pieredze no portāla "Cālis.lv" foruma
"Bērns tūlīt beigs 1.klasi. Pēdējā laikā ir sācis vairāk izrādīt savas dusmas. Un tas izpaužas tieši tad, kad kaut kas tiek aizliegts, vai nenotiek pēc viņa prāta. Piemēram, skolā vēl ir vēlme pēc stundām paspēlēties, bet ir jāiet mājās. Un tad sākas akmeņu, sienas spārdīšana. Tas pats arī mājās, lido drēbes pa gaisu. Arī skolā skolotāja pa laikam sūdzas, ka tiek zīmēti visādi roboti ar ieročiem, muļķības. Dusmas gan ļoti ātri pāriet. Pēc brīža viss ir kārtībā. Par šādam dusmu lēkmēm ir arī sodi - nevar skatīties multfilmas, nav datora un telefona. Tas tiek konsekventi ievērots, un pats arī to saprot un atgādina, ka pie datora vēl nevar."
"Dusmas ir cilvēka normālas emocijas. Ar sodiem šo situāciju nevar uzlabot, bet tikai pasliktināt. Savukārt ierobežot datoru un multenes (kur kaušanās, cīņas un nogalināšana ir priekšplānā), pat ir vēlams ( bet ne kā sods). Bērnam ir jāsakārto sava iekšējā pasaule, jūtu izpausme. Brīdī, kad ir labs noskaņojums var pārrunāt, kā vajadzētu dusmu brīdī rīkoties, kā nē. Manam krustdēlam bija līdzīgi - gāja pie psihoterapeita, kas stingri aizliedz visas nesakarīgās multenes, šausmu filmas, datorspēles ar monstriem u.t.t., jāievēro dienas režīms, pietiekoši daudz miega, veselīgs uzturs, sporta nodarbības - pēc apmēram pusgada bija jau vērā ņemami rezultāti, tagad pagājis vairāk kā gads - superpuika (pašam arī vieglāk)."
"Arī bērnam ir visas tiesības būt dusmīgam! Protams, ka viņš tās milzu emocijas nespēj savaldīt. Mums, vecākiem, vien atliek rast priekš bērna vienkāršotus dusmu izpausmju veidus. Tas, ka zīmē visādus robotus ir normāli, gan jau zīmē arī puķītes un mīļu mammīti. Es arī esmu mamma septiņus gadus vecam puikam, kurš arī mēdz būt dusmīgs. Ja skolā ir bijusi emociju bagāta diena (vienalga vai ar labām vai sliktām), tad pēc skolas reizēm atveras visas slūžas vaļā, tur pat milzu iemeslu nevajag, lai sadusmotos par niekiem."
"Man gan meita, bet esmu ievērojusi, ka arī ir dienas, kad viss iet pa gaisu, es ļauju, vēl kaut kā skolas sākumā tas nebija, bet tagad ir skaļa runāšana, saprotu, skolā vienam otrs ir jāpārkliedz, bet tomēr, mājās tas ir trakums, laikam klusāk runāt vairs neprot Tās ir emocijas, ir pagājis grūts mācību gads. Nevajag likt savaldīt dusmas, - jārod, kā sekmīgi tās izlādēt... Mēs ar suņiem pa mežu bizojam, ar spilveniem kaujamies mājā. Un es redzu, kā tas dusmu bubulis pāriet."
"Manam dēliņam ir trīs ar pusi gadu. Nesen kā parādījusies tāda kā necieņa pret mani. Kā kaut kas nav pa prātam, sit, sper, pat atļaujas pateikt: "Stulbā mamma, es tevi nemīlu". Pēc brīža dusmas pāriet, tad atkal saka, mīl mammu. Bet tajos agresijas brīžos nelīdz nekas – ne normāla teikšana, ka sāp, ka tā nedrīkst, ne atdarīšana pretī. Jā, izmisumā mēģināju arī darīt tāpat atpakaļ, bet tas tikai viņu vairāk sadusmoja, lika man sist vēl, lai aizskrietu pasūdzēties pie omītes. Nu jau gadu dzīvojam šķirti no bērna tēva, no malas izskatās, ka bērns ir izlutināts, kas daļēji laikam tā arī ir… Nezinu, kā labāk reaģēt šajos agresijas uzplūdos?"
"Mans ieteikums, rīkojies, kā nobriedusi personība, lai pēc tam, kad bērnam krīze būs pāri, nebūtu kauns par savu rīcību un tu cienītu pati sevi. Cienījama neiroloģe man teica, ka ap 3-4 gadu vecumu bērna agresija ir parasta lieta un sist bērnu nevajag, ar to neko nepanāksi. Es saklausījos visādus "gudrus" padomus un ko tik nedarīju! Tagad bērnu pat kaktā nelieku, ja viņš dusmojas, es vienkārši eju prom, saku, ka negribu strīdēties, man nepatīk, ka viņš met mantas utt., viņš pats tagad arī sācis iet uz citu istabu, ver durvis ciet, saka: "Ej prom no manis, mamma", baras un dusmojas, pie sevis kaut ko purpinot. Citreiz saka, ka mani nemīlot. Bet es saprotu, ka tās ir dusmas, emocijas un viss. Mani tas neaizvaino un dziļi neskar. Ļauju, lai raud, tad mēģinu iet salīgt mieru, ja vēl dusmīgs, aizeju prom. Esmu mēģinājusi runāt, ņemt rokās, samīļot, bet tas nepalīdz. Citreiz ātri dusmas viņam pāriet un paņēmis mašīnīti vai ko citu nāk rādīt, jau nomierinājies, aicina spēlēties. Manam ir līdz galam neatrisinātas alerģijas un vēdera problēmas, uz ko es arī bērna kreņķīgumu daļēji norakstu. Paliek jau arvien labāk, agrāk arī ārā, cilvēkos trakoja, tagad kad dusmīgs ārā, saka, ka mājās ar mani kausies."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
