Ne vecākus, ne bērnus mums nav iespēja izvēlēties. Kādam paveicas gan ar vieniem, gan ar otriem, – tad ģimene sniedz mīlestību, mieru, atbalstu, drošības sajūtu. Citiem, nezināmu iemeslu dēļ, tāda laime negadās, un tad ir sajūta, ka vecāki tevi ir adoptējuši, vai arī, ka bērns ir citplanētiešu iesūtīts ģimenē, situāciju modelē socioniķe Evija Jasūna (cilvekutipi.lv).
Nemīlēt savu bērnu – norma vai anomālija?
Nav pieņemts skaļi runāt par to, ka kāds nespēj pieņemt un no visas sirds mīlēt savu bērnu. Tas skaitās pretdabiski. Tomēr daudzi vecāki šādas sajūtas piedzīvo. Turklāt, jo lielāks bērns aug, jo grūtāk ar viņu sadzīvot, plaisa savstarpējās attiecībās palielinās. No tā cieš gan vecāki, gan bērni. Vecāki sevi šausta par to, ka, pieauguši būdami, nespēj tikt galā paši ar savu bērnu, bet bērns netic savam vērtīgumam, spējām, meklē atbalstu un sapratni ārpus ģimenes, norāda Jasūna.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
