Piedzīvots spontānais aborts. Kāpēc tā notiek, kāpēc tieši ar mani?

Kāpēc… Jautājums, ko sev un ārstiem uzdod ikviena sieviete, kas piedzīvojusi SA

Spontānie aborti grūtniecības sākumā mēdz notikt, ja kaut kas nav kārtībā ar augli vai ar tā implantēšanos jeb "ieligzdošanos" dzemdē. Piemēram, auglis, iespējams, ir sācis nepareizi veidoties, tam ir kādas ģenētiskas problēmas. Tad organisms veic tādu kā "dabisku atlasi", un dzemde "izgrūž" šo augli. Tas noteikti nenozīmē, ka augļa problēmu iemesls ir vīrieša vai sievietes ģenētiskas novirzes, norāda ārsti. Vienkārši citreiz notiek tā, ka brīdī, kad notiek olšūnas apaugļošanās, kaut kas "noiet greizi", un auglis sāk attīstīties nepareizi.

Tāpat var gadīties, ka kādu hormonālu problēmu dēļ, auglim neizdodas "iegulties" dzemdē un piestiprināties. Arī tad, līdz ar asiņošanu, apaugļotā olšūna tiek izvadīta no dzemdes ārā. Nav noskaidroti precīzi iemesli, kādēļ tā notiek, līdz ar to, nav zināms, kā no šī procesa sievieti un augli pasargāt. Vienlaikus ir skaidrs - ja tā ir noticis, tas noteikti nenozīmē, ka šī situācija atkārtosies, un sieviete nevar iznēsāt veselu mazuli. Katrā ziņā, ja grūtniecība ir bijusi, tas nozīmē, ka neesi neauglīga un, ja vien nav citu būtisku veselības problēmu, ir visas iespējas laist pasaulē gaidīto bērniņu. Vienkārši ir jāapbruņojas ar pacietību un jāievēro veselīgs dzīvesveids, mierina dakteri.

Spontānā aborta pazīmes un rīcības plāns

Spontānā aborta laikā sieviete parasti sajūt spēcīgas, krampjainas sāpes vēdera lejas daļā, sākas spēcīga asiņošana, līdzīgi kā mēnešreižu laikā, tikai sajūtas var būt vēl izteiktākas. Var gadīties, ka sāpes tikpat kā nejūt un ir tikai asiņošana. Retāk, bet ir situācijas, ka tikai ar ultrasonogrāfijas palīdzību ārsts konstatē, ka augļa sirds vairs nepukst, bet sieviete vēl neizjūt nekādas pazīmes tam, ka kaut kas nav kartībā.

Šādos gadījumos ārsts pārrunās tālāko rīcību, lai izvairītos no iespējamām problēmām. Ja zini, ka grūtniecība ir iestājusies, bet sajūti krampjainas sāpes un ir spēcīga asiņošana, iespējami ātrāk jāmeklē ārsta palīdzība. Der atcerēties, ka katra smērēšanās un ik katra neliela sāpe vēdera lejasdaļā uzreiz nenozīmē, ka kaut kas nav kārtībā ar grūtniecību. Pie ārsta steidzīgi vajadzētu doties tikai tad, ja patiešām sāpes ir stipras, ilgstošas, un asiņošana ir ar spilgtām, svaigām asinīm samērā lielos daudzumos. Ja redzi tikai nelielu smērēšanos ar brūniem izdalījumiem, tad jāatrod iespēja sazināties ar savu ārstu, lai noskaidrotu, kāpēc ir smērēšanās un kā to risināt.

Ko darīs ārsts?

Ja ir zināms, ka sieviete ir stāvoklī, bet ir asiņošana un sāpes, ārsts veiks izmeklēšanu, lai noskaidrotu, kādi ir šo simptomu iemesli un, attiecīgi, rīkosies tālāk. Tev var veikt ultrasonogrāfisku izmeklēšanu. Ja izrādīsies, ka auglis jūtas labi, bet asiņošanu ir izraisījusi kāda cita problēma, tev ieteiks mierīgu režīmu un noteiks atbilstošu ārstēšanu. Tomēr, ja ārsts konstatēs, ka grūtniecība ir pārtraukusies, tad pastāv iespēja, ka dzemde līdz ar asiņošanu "attīrās" pati vai arī, atkarībā no situācijas, tev piedāvās procedūru dzemdes "tīrīšanai". To veic narkozē un tu neko nejutīsi.

Ja esi piedzīvojusi spontāno abortu

Labā ziņa ir tāda, ka nākotnē grūtniecība ir iespējama. Lai arī ir grūti tikt galā ar zaudējumu, atceries, ka ne jau velti tavs organisms vēlējās atbrīvoties tieši no šī augļa. Acīmredzot, tam bija problēmas, kas nebija savienojamas ar izdzīvošanu. Pastāv uzskats, ka aptuveni 90 - 95% gadījumos, ja auglim ir kādi defekti, tas parasti beidzas ar spontāno abortu. Ļauj sev sērot, ja jūti tādu nepieciešamību. Runā ar tuvajiem, psihologu vai kā citādi izpaud savas jūtas. Par vienu esi droša, – tā nav tava vaina. Tā bija tikai apstākļu sakritība un tu noteikti neesi vienīgā. Spontāno abortu piedzīvo ļoti daudzas sievietes.

Kā rīkoties tālāk?

Ir labi, ja ļausi sev kādu laiku atpūsties. Bieži ārsti iesaka pēc piedzīvotā spontānā aborta pagaidīt aptuveni sešus mēnešus, līdz atkal mēģināt palikt stāvoklī. Tomēr, ja grūtniecība iestāsies ātrāk, neuztraucies, bet brīdini ārstu, ka nesen esi piedzīvojusi spontāno abortu. Galvenais - rūpīgi ievērot ārsta norādījumus un noticēt, kas viss izdosies, un tavs sapnis par veselīgu, smaidīgu mazuli piepildīsies.

Kādu pieredzi piedzīvojušas "Cālis.lv" lasītājas

"Uzzināju, ka gaidāmais bērniņš ir zaudēts... jau otrais (abi agrā laikā – 4 - 6. nedēļā). Ja mājās nebūtu jau viens dauzoņa, vispār nezinu, kā tiktu tam pāri. Sēžu un neticu, ka tas ATKAL notiek ar mani. Pirmā grūtniecība un dzemdības noritēja kā pēc grāmatas, dzīvoju ar pārliecību, ka varu dzemdēt un dzemdēt, bet tagad šie divi gadījumi viens pēc otra iedveš bailes, vai vispār man lemts kļūt par mammu vēl kādam bērniņam, kuru tik ļoti vēlos..."

"Man bijuši vēl vairāk spontānie. Beigās izrādījās, ka pie vainas ir progesterons, kas pirmajā trimestrī man kritiski mēdza kristies. Nez kāpēc ārsti pirms tam nebija izdomājuši to lietu pārbaudīt. Kā to sāka kontrolēt, ar abām grūtniecībām viss bija kārtībā (tiesa gan, abas reizes nedaudz asiņoja un bija gultas režīms kādu laiku)."

"Man arī ir bijuši trīs SA. Vainīgs progesterons. Ar pirmo puiku tiku slimnīcā ar asiņošanu un un PG 4, tā bija kāda 5. nedēļa. USG teica, ka nekas labs neiznāks. Dzēru zāles katras trīs stundas. Rezultātā – puikam nu jau četri gadi. Ar otru bērnu arī dzēru zāles katras trīs stundas līdz kādai 8. nedēļai un pēc tam devu pamazām mazināju. Rezultātā tiku pie otra bērniņa."

"Man ir viens bērns (11 gadi), ar viņu nebija nekādu problēmu vispār. Un pēkšņi, kad sagribēju otru, sākās – četri agrīni spontānie aborti. Hormonu analīzes (progesterons, prolaktīns, estradiols, testosterons) norma. Gāju pie endokrinologa, imunologa, arī viss bija pilnīgā kārtībā. Pie ģenētika biju, taisīja kariotipu, arī viss kārtībā. Nekādu infekciju (hlamīdijas, ureaplazmas, mikoplazmas) man nav. Taisīja arī analīzes uz citomegavīrusu –negatīvas, uz kaut kādu listeriozi – arī negatīvas. Viss notiek ātri – tikko pirmo dienu aizkavēšanās, skrienu un taisu HCG un uzreiz uz slimnīcu, bet saglabāt neizdodas. Vīram nav ne vainas, jo SA bija arī no iepriekšējā drauga. Ārsti saka, ka nezina, kāpēc. Censties vēl, varbūt izdosies, bet esmu izmisumā."

"Man pirmajā un otrajā reizē bija briesmīga sajūta un psiholoģiski grūti, ilgi nevar;eju uz bērniem paskatīties, jo uzreiz bija asaras pa gaisu, bet ar katru reizi aizvien vieglāk bija sāpi pārdzīvot. Tagad uztveru, ka jānotiek tam, kas lemts. Bet arī cerības paliek vājākas, ticība brīnumiem zūd, un tās jau atkal ir citas psiholoģiskas traumas."