Cik gan daudz pēdējā laikā tiek runāts par to, ka mūsdienu bērni ir tik nedisciplinēti! Dažs uzskata, ka jāturpina senās metodes, un bērni regulāri jāsoda, tostarp fiziski. Speciālisti savukārt uzsver, cik nepreizi izvēlētas soda metodes var nodarīt lielu kaitējumu bērnam... Kā atrast un noturēt līdzsvaru, kā nesabojāt bērna un vecāku attiecības uz mūžu, padomus vecākiem sniedz speciālisti Labklājības ministrijas mājas lapā publicētajā rakstu sērijā par bērnu audzināšanas jautājumiem.
Kā uzticama karte ieplānotā pārgājienā, tik būtiskas ir vecāku un bērnu attiecības, lai audzināšana izdotos. Mīlestības un cieņas pilnas savstarpējās attiecības ir labs pamats kopējam ceļam. Turklāt vecāku uzdevums ir iejūtīgi atpazīt bērna spējas un sniegt nepieciešamo brīvo telpu, lai bērns var izmēģināt savus spēkus. Izmantojot un attīstot savu talantus, bērni izjūt lielisko "paša varēšanas" piedzīvojumu un iegūst patstāvību. Protams, vecāki ņem vērā bērna attīstības līmeni, sniedz drošības sajūtu un ir klāt, kad bērnam ir nepieciešama palīdzība.
Atbilstoši reaģēt, atbalstot bērnu, ir vecāku ikdienas uzdevums. Vecāki var ieviest pamatnosacījumus, lai bērns varētu labi attīstīties, apmierinot bērna vajadzību pēc tuvības, atbalsta un atzinības un sniedz pietiekami daudz brīvas telpas un stimulu, lai viņš spētu mācīties patstāvīgi.
Apkārtceļi un kļūdīšanās iespējas
Arī neņemot vērā detalizētu karti, pārgājienā dažkārt nevar izvairīties no dažiem apkārtceļiem, kā arī var apmaldīties vai zaudēt orientāciju. Tad ir jāsaglabā miers un skaidrs prāts, lai spētu atkal iet atpakaļ un meklēt pareizo ceļu. Arī tad, ja vecāki un bērni ceļo kopā, viņi var "apmaldīties". Tad ir būtiski atzīt savu kļūdu un arī ļaut sev kļūdīties. "Es drīkstu kļūdīties" - šī atzīšanās dos atvieglojumu daudziem vecākiem un vairāk nomierinās viņus. Šādas situācijas aicina turpmāk rīkoties citādi, par kļūdām var atvainoties. Turklāt ir būtiski, lai vecāki izrādītu un izrunātu savas emocijas.
Bērni spēj labāk izturēt vecāku niknumu un dusmas, ja viņi saprot sakarību starp emociju izvirdumu un to rašanās cēloni. Tā bērni mācās nosaukt arī savas emocijas un runāt par tām ar vecākiem. Pastaigās pa iekārtotām takām bērni labprāt meklē krāsainas zīmes, kam jārāda ceļš. Vienreiz baltsarkanais krāsojums ir akmenim, pēc tam celmam - kurš to pirmais ieraudzīs? "Marķējumiem" ir liela nozīme arī sadzīvē. Tie palīdz izvairīties no briesmām un droši doties tālāk. Šie noteikumi sniedz drošības sajūtu, kārtību un orientāciju. Bērnam tie rāda pareizo ceļu. Un arī pārgājienā šad tad gadās žogi, mūri un aizlieguma zīmes. Tieši tāpat vecāki nosaka robežas, piešķir bērnam skaidri strukturētu telpu, kurā viņš var izpausties pēc iespējas brīvi.
Bērniem arī pašiem ir robežas. Vecākiem jārespektē viņu attīstība un spējas. Viņi nedrīkst no bērniem pieprasīt lietas, kuras bērni vēl nespēj, un vecākiem jāņem vērā bērna vajadzības - atpūtas brīdis pēc skolas. Bērnam uzreiz pēc skolas nav jāgrib stāstīt. Viņš grib vienkārši atpūsties, grib nedaudz laiku sev. Tāpat viņa vecākiem ir tiesības, lai bērni respektētu viņu vajadzības - mammai pēc darba kādreiz arī ir nepieciešams laiks sev un žurnāls. Mamma paskaidro bērnam, ka pēc 20 minūtēm viņa viņu labprāt uzklausīs. Dažiem vecākiem tas gan vispirms jāiemācās, jo viņi bērna labā mēdz atteikties no savām vēlmēm, no visa, kas viņiem pašiem sagādā prieku.
Noteikt un ievērot robežas nozīmē to, ka abas puses ņem vērā un respektē viena otru kā personību. Kompleksā sabiedrība, kurā mūsdienās jāiejūtas bērniem, vecākiem izvirza augstas prasības. Vecākiem, kuri tad arī "visu" grib izdarīt pareizi un neatļaujas nekādas kļūdas, audzināšana ātri kļūst par profesionālu sportu.
Padomi vecākiem
- Kopā ar bērnu vienojieties par noteikumiem un arī to neievērošanas sekām - tā bērns zinās, kas notiek, ja noteikums tiek pārkāpts;
- Norunātajām sekām jāatbilst nodarījumam, un tās nedrīkst būt pārāk stingras vai pārāk vājas;
- Sekas jāīsteno bērnam saprotamā laika periodā, citādi bērns zaudē drosmi;
- Ņemiet vērā vienreiz norunāto, tad bērns jūs uztvers kā uzticamu partneri. Dažreiz var palīdzēt arī rakstveida līgums;
- Nebeidzamas runāšanas vietā aizvien jābrīdina, ka tiks piemērota kaut kāda rīcība, citādi bērns kļūst "nedzirdīgs" pret mātes vai tēva teikto;
- Pastāvīga atgādināšana vai draudēšana bez sekām rosina bērnu darīt savu tālāk.
Par robežām…
No vienas puses, robežas un noteikumi nodrošina līdzsvaru un stabilitāti, bet, no otras puses, nozīmē arī ierobežošanu un neapmierinātību. Bērni var šo kārtību atbalstīt vai arī pretoties tai un var rasties "rīvēšanās". Strīdi uzkurina atmosfēru un var izraisīt pat asus konfliktus un nesaskaņas, taču var arī satuvināt un veicināt kopības sajūtu. Vecāki piedzīvo, ka lietas, kas līdz šim darbojās nevainojami, pēkšņi kļūst par problēmu. Robežu pārkāpšana vecākiem var signalizēt: "Hei, es to jau protu! Es esmu pilnveidojies."
Kad savā attīstībā bērni ir spēruši soli uz priekšu, arī robežas jāpaplašina, vienojoties ar bērniem, jāmaina noteikumi un kopā jāmeklē jauni risinājumi. Pārkāpjot noteikumus, bērni arī izmēģina vecāku izturības robežas. "Cik tālu es varu iet?" Daži bērni ar saviem "nedarbiem" meklē vecāku palīdzību un uzmanību, viņi labāk grib izcelties negatīvi, nekā netikt ievēroti pavisam. Tomēr, ja šādas traucējošas darbības vecākiem šķiet aizvainojošas un pazemojošas, viņiem nekavējoties jāreaģē vai jārīkojas. Ignorēšanu, neklausīšanos vai neievērošanu bērni uztver kā vienaldzību un saprot kā aicinājumu turpināt darīt savu.
Ejot kopā, vecāki un bērni atklāj daudz skaistu un priecīgu brīžu. Kompleksā sabiedrība, kurā mūsdienās jāiejūtas bērniem, vecākiem izvirza augstas prasības. Vecākiem, kuri tad arī "visu" grib izdarīt pareizi un neatļaujas nekādas kļūdas, audzināšana ātri kļūst par profesionālu sportu.
Vai un kādus sodus piemērot…
Pretēji saprotamām un norunātām sekām par noteiktas rīcības piemērošanu patvaļīgi sodi grauj un saindē vecāku un bērnu attiecības. Sods rada bailes, pakļautību un ievaino pašapziņu. Fiziski sodi, piemēram, viegli sitieni ar roku, pļaukas, pērieni, un tādi psihiski sodi kā mīlestības nesniegšana piespiež bērnu izturēties tā, kā nepieciešams, tomēr bērni kļūst pielāgoti un klusi vai arī orientēti uz vardarbību, bet nekādā ziņā ne drosmīgi un patstāvīgi.
Vecākiem ir būtisks uzdevums sniegt bērnam šo prieku uzslavas un atzinības veidā. Bērni atplaukst no atzinīgiem vārdiem un patieso interesi pret sevi izjūt kā ārkārtīgi motivējošu. Ja bērns ir īpaši centies, koncentrēti strādājis vai apliecinājis neatlaidību, ar savu atzinību vecāki var veicināt darbošanos tieši šādā veidā. Ne īsti pareizi uzrakstīti burti jāuzlabo, taču galvenā nozīme nav jāpievērš kļūdām. Vecākiem jāpievērš uzmanība bērna pūlēm, nevis tikai gala rezultāta sasniegšanai.
Mazs audzināšanas kontrolsaraksts vecākiem
Ikdienas pārgurumā katrs bieži vien iet savu ceļu un "ar izkārtu mēli" mēģina tikt galā ar savu dienas programmu. Lai nepietrūktu kopīgi piedzīvotu un sadzīvisku lietu, noderīgs ir "piecu minūšu kontrolsaraksts". Līdz brīdim, kad bērns dodas gulēt, vecāki var padomāt par šādiem jautājumiem:
- Vai šodien parunājos ar savu bērnu?
- Vai šodien kaut ko darīju saistībā ar tēmu, kas ir būtiska manam bērnam?
- Vai šodien uzslavēju savu bērnu?
- Kā šodien parādīju bērnam, ka mīlu viņu?
- Vai šodien bērnam kaut ko stāstīju par sevi?
- Vai šodien biju netaisnīgs pret savu bērnu un vai jau atvainojos par to?
- Vai mans bērns šodien bija netaisnīgs pret mani un vēl nav atvainojies?
- Kāds šodien bija skaistākais brīdis mūsu ģimenes ikdienā?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
