'Es nemīlu savu bērnu' – ko darīt, ja mātes instinkts klusē

Visbiežāk mātes instinkts nepamostas uzreiz, jo:
- Sievietei ir hormonālās sistēmas traucējumi
Mātes instinkta pamatā ir hormonu komplekss, bet nepietiekama to izstrāde var novest pie konkrēto emociju trūkuma;

- Sievietei ir pēcdzemdību depresija
Nervozitāte, bailes, apātija un nepārliecinātība par sevi traucē jaunajai māmiņai izbaudīt pozitīvas emocijas. Šādos gadījumos ieteicams vērsties pie speciālista. Gaidīt, ka "viss nostāsies saavās vietās" ir bezjēdzīgi un pat bīstami;

- Nogurums
Fizisks spēku izsīkums pēc dzemdībām arī var būt par iemeslu, kas kaitē jaunās mammas un mazuļa attiecību veidošanai;

- Ilgstoša mātes un bērna nošķiršana
Ja pēc dzemdībām mātes vai bērna veselības stāvoklis pieprasa medicīnisku iejaukšanos, līdz vēlamajai abu tikšanās reizei var paiet ne tikai viena diena, bet pat nedēļa. Šādā gadījumā būs visai sarežģīti izveidot drīzu kontaktu abu starpā.

Divu bērnu māmiņa Alise stāsta: "Visu pirmo grūtniecības laiku es gaidīju kaut ko ļoti īpašu. Tūliņ, tūliņ to piedzīvošu. Taču ne pirmajā ultrasonogrāfijā, ne pie pirmās mazuļa kustības manā vēderā, neko īpašu nejutu. Cerēju uz dzemdībām – atkal klusums. Pirmā barošana – atkal nekā. Es sāku panikot, jo īpaši raugoties uz palātas kaimiņienēm. Turpmākos trīs mēnešus es pieradu pie meitas, rūpējos par viņu, priecājos par panākumiem, taču mīlēt – nē, es viņu nemīlēju.

Taču kādu dienu, pēc pediatra rekomendācijas, es meitai uzliku atskaņot klasisko mūziku, dziesmas no pasakām. Un tad, kad atskanēja pazīstamais: "Bu - ra – ti – no", un meitiņa pasmaidīja, mani burtiski apskāva neparastu emociju vilnis, un es vēl ilgi nevarēju nomierināties. Apziņa, cik man dārgs ir šis mazais cilvēciņš, atnāca pilnīgi nejauši. Tiesa, ar otru bērnu viss bija citādi, un mātes instinkta parādīšanās nelika sevi gaidīt tik ilgi."

Sākotnēji vajadzētu aizdoties pie sava ģimenes ārsta un nodot analīzes, lai pārbaudītu hormonu līmeni. Ārsts vai nu apstiprinās vai noliegs to, ka tev ir kādi hormonālie traucējumi, kas negatīvi var ietekmēt nervu sistēmu. Ja viss ir kārtībā, izvērtē savu noguruma pakāpi. Visas tavas domas ir tikai par miegu? Tādā gadījumā nav nekādi brīnumi, ka mīlestībai spēka vairs nepietiek.

Pārskati mājas pienākumu garo sarakstu, atsakies no daļas darbu, kaut ko uztici paveikt citiem ģimenes locekļiem, par kādiem darbiņiem vispār uz laiku aizmirsti. Vismaz vienu vai divas reizes nedēļā kārtīgi izgulies. Lai to varētu atļauties, laicīgi sagatavo piena rezerves un palūdz, lai bērna tēvs bērnu pabaro un aprūpē, kamēr tu gulēsi saldā miegā.

Kad esi atpūtusies, centies saskatīt pozitīvos momentus, kad aprūpē bērnu. Uz brīdi aizmirsti par dažādu ekspertu ieteikumiem un attīstošajām spēlēm – dejo, dziedi mazajam dziesmiņas, pastaigājies, dari to, ko pati atminies no savas bērnības.

Komentē pediatre Irina Trojanovska: "Kā ārstam, man ir daudz vieglāk un ērtāk strādāt ar mammām, kuras dzīvo ar smadzenēm, nevis instinktiem. Šīs sievietes netaisa panikas lēkmes par katru bērna šķaudienu, ievēro visas rekomendācijas un netaisa histērijas bez pamata. Tā kā, no skatpunkta, kas vairāk ir bērna labā un interesēs, izteikta mātes instinkta trūkums – nemaz nav tik slikti."

Lai šo sajūtu nepadarītu vēl nepatīkamāku, novedot sevi līdz nervu sabrukumam, ir vērts izvairīties no šādiem momentiem:

- Atklātas sarunas par šo tēmu ar radiniekiem un draugiem
Pat paši tuvākie cilvēki ir spējīgi jums nodarīt pāri, sniedzot padomus par mātes pienākumu pildīšanu. Necenties sekot visiem šiem padomiem, dažas labdaru rekomendācijas var tevi tikai satraukt;
- Tematisko forumu apmeklēšana un līdzīgi domājošo meklēšana sociālajos tīklos
Interneta "troļļi", kuri sāks lasīt tavus paziņojumus un sniegt "padomus", būs vēl neiecietīgāki savos izteicienos, nekā tavi draugi un radi;
- Tiekšanās būt ideālai mammai
Iztīrīt māju, pagatavot pirmo, otro un kompotu, pārgludināt bērnu drēbītes, bet pēc tam – priecīgi smaidīt, aijāt mazo – uz to ir spējīga tikai sieviete – supervarone. Tici, labāk ir neizmazgāt grīdas, pagatavot kaut ko vienkāršu, nekā pārmocīties un krist depresijā.

Psiholoģe Aleksandra Sučkova:" Nav vērts sevi uzskatīt par briesmoni tikai tāpēc, ka tev nav kaislīgu jūtu pret savu bērnu. Emocionālā piesaiste cilvēkam attīstās pakāpeniski, bet pēc kāda laika tu vairs nebūsi tik vienaldzīga pret savu mazuli.

Atceries, ka jaundzimušajam, pirmkārt, nepieciešama aprūpe un barošana, un to tu vari sniegt tikai tad, ja būsi mierīga un līdzsvarota savās emocijās. Bieži naidīgums pret bērnu liecina tikai par to, ka esi nogurusi. Centies kaut vienu nakti nedēļā izgulēties, nepārspīlēt ar mājas pienākumu izpildi, velti vairāk laika savu vēlmju piepildīšanai. Daba ir gudra, bet tev vienkārši nepieciešams nogaidīt, kamēr nepieciešamie instinkti atmodīsies."

Viss sākās jau dzemdībās. Gāju ar domu - katra sāpīte mūs ar mazo tuvinās, un tas ir tik brīnišķīgi. Bet sāpes bija TIK lielas, es nevarēju ieiet ritmā un ik pēc piecām minūtēm skatījos pulkstenī un gaidīju, kad tas vienreiz beigsies. Un tas beidzās. Tas bija tāds ilgāks čiks.
Un tad sākās dienas ar mazo. Man likās, ka man mīlestības pietiks un es varēšu būt ļoti pacietīga, bet īstenībā tā nemaz nav. Es bieži domāju par iepriekšējo dzīvi, kad gāju ar draudzenēm izklaidēties, kad gāju uz kino, braucu ceļojumos. Tagad es uz poda nevaru aiziet, jo mazais visu laiku uz rokām. Briesmīgi, bet reizēm es iedomājos, ka vajadzēja labāk ņemt suni.
Un kad mazajam uznāk raudāšana un es viņu nevaru nomierināt, es nolieku viņu brēcošu savā gultā, pati apsēžos un skatos vienā punktā.

Es vispār bērnu nesaprotu, no kuras puses viņam pieiet, kā pareizāk celt. Likās, ka es būšu mīļa, runāšos ar viņu, bet nav spēka, un manas darbības kļūst vienaldzīgas un monotonas.

Reizēm uznāk domas - kā tā cilvēce vispār turpinās. Bērni tik sāpīgi nāk un ar viņiem ir tik grūti. Vienas problēmas. Liekas, ka es tik dodu, dodu, bet pretī neko nesaņemu.

Protams, no rītiem, kad diena sākas ar cerībām, man ir kauns par savām sajūtām un domām. Bet es neko nevaru darīt. Tādas viņas man ir. Kāpēc es rakstu? Varbūt kāds mani sapratīs, jo ģimenei ir drusku kauns to visu atzīt."

"Man sākums arī nebija viegls un pacietība arī nebija bezizmēra. Visādi gāja, domāju tieši tādas pašas domas - kur mana dzīve, sēžu tikai četrās sienās. Bet tad es padomāju - neko vairs nevar mainīt ar to, ka tagad ir mazulis un cita dzīve. Ir jādomā pozitīvi, uz priekšu, kā darīt tā, lai būtu vieglāk. Negatīva domāšana vēl vairāk iedzen negatīvismā. Es sāku ļoti aktīvi darboties - gāju uz jauno māmiņu nodarbībām kopā ar bēbi, sāku iet uz sporta klubu divas reizes nedēļā, nepieļāvu domu, ka neiešu sakopties pie friziera, manikīra. Laikam jau katra mamma zināmās devās piedzīvo šīs sajūtas. Ir tāds teiciens - ja nevari mainīt apstākļus, maini attieksmi. Tāda īsta mātes mīlestība man sākās tikai, kad bēbim bija četri mēneši un ar viņu palika interesantāk, vieglāk. Pārgāja puņča sāpītes un mūžīgā raudāšana."

"Esmu noskumusi un dusmojos uz sevi, bet mīlestība pret mazo kā nerodas tā nerodas, protams, viņa smaids liek man pasmaidīt pretī, bet pa lielam jaunajā dzīvē ar bērnu jūtos nelaimīga! Iesākumā bija problēmas ar barošanu, dikti raudāja, nu jau ir labāk, bet es nespēju viņu iemīlēt, ir tāda sajūta, ka dzīve ir beigusies!"

"Manas "māmiņas karjeras" sākumā es daudz raudāju, kritu izmisumā, domāju, kāpēc man tas viss bija vajadzīgs, ilgojos pēc savas iepriekšējās dzīves, nespēju saprast sevi un savu bērnu. To laikam sauc par depresiju. Arī tagad ir tādas dienas, kad viss "piegriežas" un tā vien liekas, ka kāds mani soda (uhh, vīram ir ko turēt), bet kad mans mazais dēliņš priecājas mani ieraugot, smaida, dūdina savā valodiņā, un mēs abi baudām tuvības brīdi (barošana ar krūti), es saprotu, ka es priekš viņa esmu visa pasaule. Es bieži viņam saku, cik ļoti es viņu mīlu un tā ir taisnība. Visas manas asaras un ciešanas ir tā vērtas. Es ļoti mīlu savu dēliņu un esmu gatava visam, kas mūs vēl sagaida. Es vienmēr sev atgādinu - neviens neteica, ka būs viegli."