Jēdziens 'vecmeita' mūsdienās dzīvs vai klāts ar putekļu kārtu?  (16)

Vecmeita vakar un šodien

Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas Latviešu literatūras vēstures un teorijas katedras Dr.philol., prof. Ausma Cimdiņa atzīst, ka leksikā šim terminam ir daudz slāņu. Piemēram, Latviešu valodas vārdnīcā, kas izdota 1987. gadā, minēts, ka vecmeita ir sarunvalodas vārds, kura raksturojums - neitrāls. Tā ir gados vecāka neprecējusies sieviete. Paliek vecmeitās - neapprecēties.

Mūsdienās gan vārds "vecmeita" praktiski netiek lietots. Pēc Cimdiņas teiktā, tā ir brīva sieviete, kura dzīvo kvalitatīvu dzīvi. Tas nozīmē, ka mūsdienās 50 gadus veca sieviete, ja vien pati tam pievērš uzmanību, var būt tikpat skaista, tikpat labi justies un dzīvot, kā 30gadniece.
Arī Cimdiņas darba kolektīvā ir gana daudz sieviešu, bet nevienam nav svarīgi - ir vai nav viņas precējušās. Savulaik sieviete tika apzīmogota, pat darba vietās personāldaļā dažādās anketās bija jautājumi par ģimenes stāvokli. Tagad tas vairs nepastāv.

Kādreiz neprecējusies arī nozīmēja, ka viņa nekad nedzemdēs. Tagad, kad tik daudz bērnu dzimst nereģistrētās attiecībās, šī klišeja nepavisam nav aktuāla. Cimdiņa norāda, ka šodien dzemdēt 40 un plus gadu vecumā ir absolūti normāli. Mūsdienās, pēc vecajiem standartiem dēvētās vecmeitas, ir skaistas, gudras, elegantas un dzīvi baudošas sievietes.

Interesants ir termins no angļu valodas. Bachelor - neprecējies vīrietis, vecpuisis, bet bachelor girl- materiāli neatkarīga, vientuļa sieviete. (Angļu - latviešu vārdnīca (1966)). Pavisam neitrāla, pat varētu teikt, ar citu nokrāsu - attieksme pret tā dēvētajām vecmeitām.

Turpretim mūsu senču attieksme bija daudz noraidošāka, kas spilgti redzams latviešu tautas ticējumos. Lūk, viens interesants piemērs, lai gan Cimdiņa domā, ka šī ticējuma apkopotājs to ir nedaudz pakoriģējis:
"Vecmeitas tikmēr debesīs netiekot, kamēr viņas ienesot debesīs vecā caurā maisā 99 vīriešu dzimumorgānus. Ienešana esot ļoti grūta, jo no caurā maisa tie birst laukā." (Latviešu tautas ticējumi, prof. P. Šmits, 1941)

Kā atzīmē Cimdiņa, saskaņā ar latviešu tautas ticējumiem un tautasdziesmām, attieksme pret šādām sievietēm bija no svētulības līdz nešķīstībai, tik neviennozīmīga. Vēl viens piemērs - "Ja jaunai meitai iesvētīšanas dienā vecmeita pirmā laimi vēlē, tad viņa arī paliks par vecu meitu".

Fizioloģisku vīriešu trūkumu var kompensēt

Vientuļajām sievietēm, protams, psiholoģiski var būt smagi dzīvot bez mīlestības pilnām attiecībām, taču to var kompensēt, piemēram, baudot dažādo kultūras un mākslas piedāvājumu, turpretim, runājot par fizioloģiskiem aspektiem, mūsdienās tā vispār neesot problēma, jo pieejams tik daudz dažādu intīmpreču. Senāk dzīvošanu bez vīrieša tieši saistīja ar seksualitātes jautājumiem, nevis ar zīmogu pasē, kad tika uzskatīts, ka šāda sieviete ir neapmierināta, seksuāli nepiepildīta. Taču mūsdienās viss var notikt ne tikai laulības aspektā, atzīmē Cimdiņa. Protams, viss atkarīgs no konkrētās sievietes morāles principiem, un tomēr, tas ir iespējams.

Blaumanis nežēlīgi kariķējis vecmeitas

Cimdiņa norāda, ka arī latviešu literatūrā ir daudz vecmeitu tēlu, kas ir visai nežēlīgi kariķētas, ko, piemēram, savos darbos atspoguļojis Rūdolfs Blaumanis - "Trīnes grēki", arī Raiņa "Pūt vējiņos" Baibas un Zanes cīņa par Uldi spilgti iezīmē tā laika tendenci, "lai tikai tiktu ārā no vecmeitības". Tas, protams, skaidrojams arī ar faktu, ka senāk sievietes bija ļoti atkarīgas materiāli. Ja sieviete neapprecējās, viņai bija jādzīvo vecāku maizē vai jāstrādā vecāko brāļu ģimenēs. Tā bija sava veida patriarhāla verdzība.

No literatūras un dzīves stāstiem redzams, ka kādreiz ārlaulības bērns bija liela traģēdija, lielākoties sievietes, kas dzemdēja šādu bērnu, tika padzītas no mājām. Jo tas bērns taču kādam bija jāuztur, un tajos laikos "lieka mute" bija liels slogs. Tas bija apkaunojoši un amorāli. Savulaik ir arī pētīts suicīdu gadījumu skaits latviešu literatūrā, un 99% gadījumu tās realizēja sievietes, kuras nelaikā palikušas stāvoklī. Spilgti iezīmējas tas, ka nosodīta tiek tieši sieviete, nevis vīrietis, kas senatnē bieži bija saimniekdēls un, piemēram, istabas meita. Toreiz jau arī nebija nekādu kontracepcijas līdzekļu, tāpat kā padomju laikos, kad patiesībā bija ļoti maz sieviešu, kuras netaisīja abortus, to skaits bija ļoti liels, norāda Cimdiņa.

Tieši visu šo minēto iemeslu dēļ termins "vecmeita" mūsdienās vairs nav piemērojams, jo šodien tik daudz sieviešu dzemdē, nebūdamas laulībā vai pat vispār apzinoties, ka vienas audzinās bērnu. Svarīgi ir tas, kā valodu un jēdzienus mēs uztveram, tikai tas atstāj iespaidu domāšanā. Ja kādreiz vecmeita skaitījās ap 25 gadu vecumu, tad pēc 30, bet nu - par šādu vārdu vairāk tiek domāts par sievietēm ap 40 vai arī vispār netiek domāts, uzskatot, ka ikvienam ir tiesības dzīvot tā, kā uzskata par pareizu.

Maldi un sabiedrības vājā izpratne

Domājot par kādu atsevišķu sabiedrības grupu, piemēram, vecpuiši, pensionāri vai bēgļi, var būt vilinājums uz to projicēt kaut ko savu un pieņemt, ka mēs zinām, kas raksturīgs šai ļaužu grupai. Tā veidojas stereotipi. To uzdevums ir mazināt trauksmi no saskaršanās ar svešādo vai mūs personiski (visbiezāk - šķietami) apdraudošo. Teju katrs pieaugušais būs izjutis ja ne bailes, tad vismaz vieglas šaubas vai satraukumu par spēju būt attiecībās un īstā partnera atrašanu, iespēju izveidot ģimeni, norāda psihoterapeite M.psych Benita Griškeviča.

Daļai sabiedrības šāda satraukuma blakusefekts ir totāla norobežošanās no iespējas būt vienam. Līdzīgi mēdz domāt, izmantojot tādu psiholoģiskās aizsardzības mehānismu kā noliegums - "es nekad nebūšu pensionārs, man nepiedzims homoseksuāls bērns, es nekontrolēti lietošu alkoholu, bet nebūšu alkoholiķis, es apprecēšos".

Mūsu sabiedrībā neprecēto, bez partnera un bērniem dzīvojošo cilvēku skaits ir pietiekami liels, lai mums nevajadzētu tos uzskatīt par izņēmumu, tomēr valodā saglabājušies apzīmējumi šādam sociālajam statusam, turpina kalpot greiziem priekšstatiem. Latviešu un lietuviešu valodā bez partnera dzīvojošu bezbērnu sievieti sauc par vecmeitu (senmerge -liet.val.), tādējādi uzsverot viņas vecumu un ar to kontrastējošo jaunavas statusu. Sabiedrības attieksme pret vecpuišiem un vecmeitām nav līdzvērtīga. Ja vecpuisi nereti uzlūko ar interesi vai pat skaudību par viņa brīvo dzīvi, tad tādam pašam sievietes statusam tiek piedēvēta ne tikvien mīlestība pret kaķiem, bet arī nelaimīgums, vientulība, bezvērtīgums ("neviens viņu negrib", "kas ar viņu nav kārtībā?"). Šādi maldi vairāk liecina nevis par reālo ainu, bet par pārējās sabiedrības vājo izpratni.

Sabiedrības spiediens un bioloģiskais pulkstenis

Iespējams, tas neatspoguļo situāciju Latvijā, tomēr pētījumi citās valstīs liecina, ka starp vecmeitām laimīgu, izglītotu, labi nodrošinātu cilvēku skaits ir augstāks nekā starp līdzīga vecuma vecpuišiem. Vienlaikus sievietes, kuras dzīvo vienas, izjūt sabiedrības spiedienu attiecībā uz savu statusu. Tas izpaužas pastiprinātā interesē par attiecību neesamību, atgādinājumos, ka pulkstenis tikšķ, piedāvājumos iesaistīties "problēmas" risināšanā, diskriminējošos jautājumos darba intervijās, rupjos jokos un singlismā jeb diskriminācijā pēc pazīmes - viņa dzīvo viena.

Sievietes, raksturojot savas izjūtas par dzīvi sabiedrībā bez ģimenes, kādā pētījumā runā par situācijām, kurās viņas jūtas divējādi - vai nu pārāk redzamas un neaizsargātas vai arī neredzamas un aizmirstas. Pie pirmajām pieder situācijas draugu lokā, kur citi precas, viņiem dzimst bērni, un apkārtējie, labu gribot, interesējas par sievietes nolūkiem un jautā - "tu esi tik gudra, izglītota, smuka un veiksmīga, kas par vainu, kāpēc tu esi viena?" Tad var būt vajadzīga pabieza āda vai dažkārt - psihoterapeita palīdzība, lai tiktu galā ar šādiem arogances un stereotipu diktētiem jautājumiem. Otrā gadījumā - neredzama un aizmirsta - sieviete var sajusties, kad cilvēki saskarsmē vienkārši izslēdz no iespēju loka faktu, ka kāds cilvēks var dzīvot viens un laimīgs, bez bērniem. Bankas darbinieks var uzdot jautājumu, izslēdzot jebkāda cita statusa iespējamību, kā tikai - precēta un ar bērniem.

"Nav izdevies atrast pētījumus psiholoģiskas laukā, kas identificētu personības īpašību vai kādu pārliecību kopumu, kuru dēļ sievietes dzīvo vienas. Arī mana psihoterapeita darba pieredze neliecina, ka vienatnes kā dzīves situācijas iemesli būtu saistāmi ar kādiem personības faktoriem, kādiem traucējumiem un psiholoģiskām grūtībām," atzīmē Griškeviča.

Ja respektējam psihoanalītiķa Erika Eriksona psihosociālās attīstības teoriju, mums visiem 18-40 gadu vecumā nākas risināt jautājumu - tuvība vai izolācija, norāda psihoterapeite. Spēja, kas palīdz šo uzdevumu veikt, un vienlaikus ir attīstāma, ir spēja mīlēt. To mēs darām neatkarīgi no sava statusa, un dzīvošana vienam automātiski nav apliecinājums neatrisinātam personības attīstības uzdevumam un izolācijai vai mīlestības trūkumam. Bez sociālā statusa, kas saistīts ar dzīvi pārī, mums ir iespējamas daudzas citas sociālās lomas, kuru sekmīga veikšana bez mīlestības tādā vai citādā tās izpausmē nav iespējama. Uzskats, ka cilvēks bez pāra nevar dzīvot piepildītu, laimīgu dzīvi, un tā nevar būt labprātīga izvēle, ir nepamatots.

Ja vēlamies būt liberāla, eiropeiska, toleranta un humāna sabiedrība, tad distancēšanās no stereotipiem uzskatāma par individuālās inteliģences un goda jautājumu. Cilvēka vērtības saistīšana ar jebkādu viņa pazīmi vai sociālo statusu ir nepieļaujama. Kā gadījumos, kad paši piederam pie tiem, kas patlaban bez pāra, kā arī tad, kad uzlūkojam draugu vai radinieku, kas ir šādā situācijā, kura vienlaikus var būt apzinātas izvēles, gan arī negribētas apstākļu sagadīšanās noteikta. Autore Klaudija Konela (Claudia Connell) rakstā "Nesauciet mani par vecmeitu!" teic, ka uz jautājumu - "kāpēc Tu neesi precēta?", ka viņas atbilde varētu būt tāda pati kā tad, ja viņai jautātu - kāpēc viņa nekad nav bijusi Kanādā, nav jājusi ar zirgu vai lauzusi roku. Tam nav izskaidrojuma, tā vienkārši notiek.

Izturēt spiedienu un dzīvot ar veselo saprātu

Rīgas Stradiņa universitātes Patoloģijas katedras docents, ārsts, psihoterapeits, seksopatalogs Dainis Balodis atzīst, ka patlaban tā saukto vientuļnieku virzienā tiek raidīts liels sabiedrības spiediens, taču svarīgi atcerēties, ka jādara ir tas, ko cilvēks pats vēlas, nevis to, ko spiež apkārtējo izvirzītie nosacījumi. Mēģinot izveidot attiecības, nevajadzētu pakļauties sociālajam spiedienam. Jā, ļoti daudz cilvēku pārdzīvo, ka viņiem nav šo attiecību, nereti metoties iekšā pirmajās, kas pagadās. Tomēr Balodis iesaka: "Nemeties iekšā murgā, jo varbūt pēc tam ilgi nāksies pārdzīvot sastrādātās muļķības. Vienmēr vajag saglabāt veselo saprātu".

Daudzi tieši vasaru saista ar iespēju atrast partneri. Daļēji šim pieņēmumam taisnības pastāv, jo mums kā ziemeļnieku tautai saules un silta laika iestāšanās saistās ar atmošanos ne tikai dabā, bet arī pašā cilvēkā. Atkailināti ķermeņi, gaisā virmojošās smaržas, dažādu pasākumu laiks - tas vedina uz cerībām.

Arī Balodis piekrīt, ka mūsdienās vecuma cenzs vairs nav tik aktuāls, viss atkarīgs, kā cilvēks pats jūtas. Citi domā: "Ak, Dievs, man ir 28 gadi un nav attiecību!", par citu savukārt sāk runāt kā dīvainu, ja cilvēkam pāri 30, bet nav nedz bērnu, nedz attiecību.

Ja vientuļnieks tomēr nejūtas labi bez attiecībām, ja visu laiku kaut kas noiet greizi ar partnera meklējumiem, būtu jāmēģina saprast: "kāpēc man nav attiecību, vai tiešām visi vīrieši/sievietes ir tik slikti?". Varbūt būtu vērts paanalizēt sevi - nevis no bezizejas puses, bet pārdomāt dzīvi, ko tieši tu vēlies sagaidīt no tā otra un ko tu pats esi gatavs dot pretim, jo "attiecības ir darījums", uzsver Balodis.

Daži viedokļi no vīriešu mutes

Andris, precējies, ir tētis, 30gadnieks: "Vecmeitām ir kaķis, mati saņemti copē, viņas ir dusmīgas. Tas pa pusei jokojot. Apzīmējums - vecmeita - pastāv un pastāvēs, ja to arī vairs skaļi nesaka tik bieži, tad nodomā pie sevis tāpat. Tiesa, pēc manām sajūtām, tas tiek lietots mazāk, iespējams gan tāpēc, ka manā vienaudžu/paziņu lokā nav aktuāli, un arī sabiedrībā laulības institūts netiek uztverts nopietni, daudzi dzīvo civillaulībā."

Endijs, tuvojas 40, neprecējies, bērnu nav: "Kad nav, tad nav. Es arī nevaru atrast sev piemērotu otru pusi. Nu un? Ir jau brīžam tā ap dūšu, ka apkārt manējie visi apbērnojušies, viņiem vienādas sarunas, ceļojumi, bet mani uzskata par meža dīvainīti. Taču uzskatu, ka labāk bez, nekā mocīties un ja vēl no tā cieš bērni. Nē, nu atzīšos, ka tā sauktās vecmeitas jau pa gabalu var saost, viņām ir tāds īpašs skatiens, tāds kā lūdzošs. Bet mani tas nevilina. Laikam jau man arī vēl nav pienācis īstais laiks, lai uz to uzķertos. Bet vispār vecmeitas vairs nav tādas, kā agrāk - tagad visas tādas smukas, bet, manā ieskatā, pārgudras un augstprātīgas."

Artūrs, tuvojas 30, ir attiecības, bērnu nav: "Man šķiet, ka problēma ir sabiedrības stereotipos. Kāds tai - it kā vecmeitai - ir normāli pavaicājis, kāpēc viņa ir viena? Varbūt viņai nevienu nevajag, varbūt viņai bijusi kaut kāda negatīva pieredze, varbūt tas nāk no bērnības, bet varbūt viņai vispār riebjas bērni un vīrieši. Kāda kuram daļa, kā viens cilvēks dzīvo! Jā, man ir paveicies, man ir forša, gudra, skaista, jautra, atraktīva un mīļa draudzene, bet mēs nesteidzamies, bērnus vēl negribam un vai vispār gribēsim, laiks rādīs. Tāpēc man nepatīk, kad mums omītes vaicā: "Ņu, kad tad precēsieties, kad tas būs bērniņi?" Es arī nevienam neuzbāžos ar šāda veida jautājumiem - ir -ir, nav - nav."

Nobeigumam – latviešu tautasdziesmas

Raud meita vedama,
Raud nevedama.
Kura raud vedama, Tā raud mātes;
Kura raud nevedama,
Tā raud vīra.

Vienu vedu tautu meitu,
Piecas nāca nevedamas.
Kur, ellē, jūs liksim,
Nav vairāk bāleliņu.