Mazu bērni vecāki zina, cik ļoti dažreiz ir grūti savaldīt savas emocijas, kad bērns jau kuru stundu pēc kārtas kliedz, nav nomierināms un vecāku spēki ir pilnībā iztukšoti. Kad gribas uz mazo sakliegt, sapurināt, izdarīt kaut ko, lai izlādētu savu negatīvismu. Kā iemācīties valdīt pār savām emocijām, nenodarot mazajam pāri, skaidro Labklājības ministrijas speciālisti.
"Bērns jau atkal kliedz, es vairs nevienu darbu nevaru mierīgi izdarīt. Turklāt es esmu tik nogurusi, pavisam iztukšota. Man vienreiz pietiek, es vairs nevaru. Es tūlīt eksplodēšu. Es esmu nikna, es jūtos nožēlojami. Man vienmēr jābūt par bērnu atbildīgai. Bez bērna varētu darīt, ko gribu, un nebūtu tik ļoti nošķirta no ārpasaules!"
"Vispirms astoņas stundas darbā, ilgais brauciens mājās, un tikko es esmu pārkāpis pār slieksni, tā man uzreiz jārūpējas par bērnu. Kur tad ir mana personiskā brīvība? Ja kāds man to būtu iepriekš pateicis, es nekad nebūtu gribējis bērnu!"
Kad visa ir par daudz
Šādi izteikumi dažiem var izklausīties šokējoši, vai ne? Kaut ko tādu māte vai tēvs vispār nedrīkstētu iedomāties! Jums jābūt pacietības pilniem, vienmēr laimīgiem, apmierinātiem, mīļiem, vienmēr jāsmaida. Tie ir maldi: bērns nozīmē ne tikai bezgalīgu prieku, bet arī smagu un nogurdinošu uzdevumu. Un arī mīloši vecāki nav pārcilvēki. Mātēm un, protams, arī tēviem dažreiz vienkārši kļūst par daudz, viņi kļūst dusmīgi, un viņiem ir nepieciešams pabūt atstatu no sava bērna. Tas ir pilnīgi dabiski un normāli. Taču nekad nevērsiet agresiju pret mazuli.
Sakliegšana uz bērnu neko nedos: viņš izmisis raudās, un jūs jutīsities vēl arī apkaunoti un riebīgi. Vai tad dusmojaties uz televizoru, kad ir zaudējusi jūsu mīļākā futbola komanda?
Taču nav arī jēgas savas negatīvās emocijas apslāpēt sevī. Vai arī izturēties pret bērnu īpaši mīļi, kaut arī iekšēji no dusmām varētu uzsprāgt. Bērns tik un tā sajutīs agresiju, tikai vairs nespēs orientēties. Bērns vairs nezinās: vai viņam jātic savām ausīm un jūsu miermīlīgajiem vārdiem vai arī jāpaļaujas uz savu intuīciju, kas jūt jūsu dusmas?
Tātad: neaizliedziet sev izjust negatīvas emocijas, taču uztveriet tās nopietni. Precīzi atpazīstiet, kas ir izraisījis šīs emocijas! Bieži vien palīdzēs jau tas vien, ka izpratīsit, kas tad patiesībā slēpjas aiz šā niknuma. Turklāt pēc laiciņa daudz kas var mainīties. Varbūt jūs nomierinās tas, ka šādas situācijas ir zināmas visiem vecākiem. Bērni visās lietās ievieš savas korekcijas. Šādas situācijas var salīdzināt ar pārcelšanos uz jaunu dzīvesvietu: kādā brīdī šķiet, ka vairs nekad nebūs kārtības. Visur ir kastes, viss ir nepareizās vietās, un katrs mēģinājums ir bezjēdzīgs kā slavenā adatas meklēšana siena kaudzē. Varbūt savā ģimenē tieši tāpat esat izvirzījuši pārāk augstas prasības. Jūs jūtaties slikti, izjūtat spiedienu vai arī vienkārši vairs neko nespējat. Šādas situācijas vienkārši ir smagas.
Lūdzu, neaizmirstiet: mazs bērns nekad nekliedz, lai sadusmotu vecākus vai pakļautu spiedienam. Tas attiecas arī uz jūsu bērnu. Piemēram, viņš ir izsalcis un vienīgā iespēja to izpaust ir raudāt. Vai arī viņš jūtas slikti, jo varbūt autiņbiksītes ir mitras, varbūt viņam sāp vai ir bail, jo viņš jūt dusmas vai novēršanos. Mazulis neraud, lai jūs sadusmotu, bet gan tāpēc, ka viņam ir kaut kas nepieciešams, un viņš to vēl neprot pateikt citādi. Šajā situācijā visi dalībnieki nejūtas labi. Taču, tāpat kā pēc pārcelšanās kādreiz atkal iestājas kārtība un miers, tā arī jūs spēsit pārvarēt savas dusmas un niknumu.
Padomi vecākiem
- Aizmirstiet vienmēr smaidošo un mīļo vecāku tēlu. Bērns sniedz daudz, taču daudz arī prasa. Tāpēc ir pilnīgi normāli, ka dažreiz jūtaties pārpūlējušies, uztraukušies, nikni un beigu beigās - bezspēcīgi;
- Veidojiet enerģijas rezerves, kad darāt ko tādu, kas jums - tieši jums - dara prieku: tas var būt hobijs, pastaiga, mūzika, dejas;
- Regulāri ieplānojiet atpūtas brīžus. Neviens nevar izturēt 24 stundu darbu septiņas dienas nedēļā;
- Nepakļaujieties spiedienam, ka noteikti jāpadara visi mājsaimniecības darbi. Īpaši smagās dienās ir pilnīgi atļauts atstāt darbus novārtā vai arī vienreiz atteikties no ikdienas izbrauciena ar bērnu ratiņiem;
- Ja esat izsmēluši spēkus vai pārguruši, jo nav gulēta nakts vai ir pārāk nogurdinājusi mazuļa aprūpe un mājsaimniecības darbi, meklējiet palīdzību;
- Pārrunājiet arī ar partneri, kas jūs ir tā saniknojis. Varbūt atradīsit risinājumu kopā;
- Ja jūsu dzīvē ir vēl arī citi apgrūtinājumi, piemēram, ģimenes problēmas, finansiālas rūpes vai lielas profesionālās prasības, pamēģiniet, lai vai cik tas būtu grūti, paskatīties savām problēmām tieši acīs. Bieži var palīdzēt jau tas vien, ka atklāsit savu dusmu iemeslu sevī, un līdz ar to bērns noteikti te nav pie vainas. Tāpat ir pierādījies arī tas, ka labu palīdzību var sniegt ģimeņu konsultāciju centrs vai cita atbalstu sniedzoša institūcija.
Daži ieteikumi, kā tikt vaļā no dusmām
- Tiklīdz zaudējat savaldību un uzkliedzat bērnam, izejiet no istabas! Ielieciet viņu gultā, pārliecinieties, ka viņš ir drošībā. Aizveriet durvis. Meklējiet kādu "zibens novadītāju" - uzkliedziet puķupodam, padauziet kājas gar zemi! Var palīdzēt arī dziedāšana vai skaļa runāšana pašam ar sevi. Apgulieties gultā un dziļi elpojiet, kamēr kļūstat mierīgāki. Tikai pēc tam ejiet atpakaļ pie bērna;
- Dažiem vecākiem palīdz elpošanas ar vēderu un atslābināšanās vingrojumi, ko mācījāties pirmsdzemdību kursos;
- Ja situācija atļauj, pamēģiniet nomainīt apstākļus. Izejiet pastaigāties. Tā varēsit nomierināties, un mazais mocītājs varbūt beidzot iemigs nomierinoši šūpojošos ratiņos;
- Piezvaniet draudzenei vai draugam, izraudieties! Varbūt draugs var arī atnākt ciemos un atbalstīt jūs vai kaut kā citādi palīdzēt;
- Ja ir sajūta, ka visa situācija mājās jau ir pagalam nokaitinājusi, bieži rodas dusmas, naids, izmisums, tas ir brīdinājuma signāls: nekavējieties meklēt palīdzību ārpusē! Tas var nozīmēt gan atbalstu bērna aprūpē un kopšanā, gan profesionālu konsultanta vai psihoterapeita palīdzību. Var palīdzēt arī kontakti ar citiem vecākiem. Sarunās varat dalīties pieredzē un atbrīvoties no spriedzes sajūtas.