'Memmes dēliņi' - kā tas notiek, daudzbērnu mammas atzīšanās  (5)

"Kad gatavojos kļūt par mammu, tad sev audzināju dzelzs raksturu: biju pilnīgi pārliecināta, ka ne pie kādiem apstākļiem nelutināšu savus bērnus un no viņiem pieprasīšu maksimālu patstāvību. Tad, kad man piedzima meita, varēju pusstundu gaidīt, kamēr viņa pati uzvilks zeķubikses, ģērbjoties uz bērnudārzu - taču viņa to darīja pati. Kopš dzimšanas meita gulēja savā gultiņā, uz savu istabu pārcēlās gada vecumā, bet gulēt likšana vienmēr mums aizņēma tikai 15 minūtes. Kļūstot par skolnieci, mājas darbus meita pildīja pati - tā bija viņas atbildības zona, tieši tāpat kā skolas somas sakārtošana, labas atzīmes, kā arī rūpīgi aizpildītas burtnīcas un sakārtotas grāmatas.

Tad, kad mūsu ģimenē ienāca dēls, biju gatava sekot sevis izvēlētajai stratēģijai, taču jau pirmajā gadā viss aizgāja greizi. Rakstura atšķirības varēja just it visā. Ēst piedāvāto ēdienu dēls nevēlējās, tāpat kā gulēt manis izvēlētajā laikā. Tika sarīkotas tādas histērijas, ka periodiski pie mums nāca ielūkoties kaimiņi. Un rezultātā, lai līdz nāvei aizstāvētu savas pozīcijas, sāku laiku pa laikam pievērt acis uz kaut kādām lietām, lai tikai visi konflikti tiktu atrisināti mierīgā ceļā.

Dēlam zeķubikses pati vilku līdz pat pirmajai klasei - citādi pastāvēja risks vispār neiziet no mājas. Bet mājas darbus mēs pildām kopā līdz pat šim brīdim. Meita, skatoties uz šo bezjēdzību, bija sašutusi, raudāja un nesaprata, kāpēc viņš var darīt to, kas viņai tajā vecumā tika aizliegts.

"Tu viņu mīli vairāk nekā mani!" - tā uz mani uzkliedza meita un asarām acīs aizskrēja. Kā gan var mīlēt vienu bērnu vairāk par otru?! Tā es pie sevis nobrīnījos un vērsos pie draudzenēm, un, lūk, ko man izdevās izsecināt.

Marina - mamma meitai un dēlam - pastāstīja, ka meitu, protams, viņa mīl, taču pret dēlu izjūt tik maigas jūtas, ka gatava pieciest jebkurus dēla huligāniskos izlēcienus. Mamma Irina, kura arī audzina meitu un dēlu, atzinās, ka pret jaundzimušo meitu viņa nav izjutusi tādas mīlestības izpausmes, kā pret nesen pasaulē nākušo dēliņu. Dēliņu viņa skūpstot no galvas līdz kājām un izjūtot greizsirdību pat tad, kad dēlu rokās paņem viņa vecmāmiņa.

Ļoti, ļoti daudzas mammas ar mani dalījās stāstos par to, ka ar vecākajām meitām emocijas bijušas daudz mierīgākas, nekā pasaulē sagaidot dēlu. Varbūt spēcīgās jūtas tieši pret puikām ir tikai tāpēc, ka viņi vairs nav pirmdzimtie?

Komentē bērnu psihologs Alīna Balujeva: "Otrais bērns ir visai strīdīgs ģimenes loceklis. Mammai šķiet, ka viņai jau ir pieredze gan bērna aprūpē, gan audzināšanā. Tā kā sievietes domas ir aizņemtas ar saimnieciskas dabas problēmām, viņa vairs nepiešķir nozīmi faktam, ka otrais bērns aug citādākā situācijā, nekā pirmais. Jaunākajam kādā brīdī sāk apnikt, ka viņu visu laiku salīdzina ar vecāko. Viņam saka, ka brālis vai māsa pratuši ātrāk apģērbties, kārtīgāk uzvedušies pie galda, bijuši daudz paklausīgāki utt. Un, lai gan ārēji otrais bērns var izrādīt protestu pret šo visu, iekšēji viņam var rasties spēcīgs mazvērtības komplekss. Dažas mātes, neapzināti jūtot sāpes par to, sāk pret otru bērnu just daudz dziļākas jūtas, nekā pret pirmo."

Neuztraucies, dēliņ, mamma visu izdarīs

Parunājot ar mammām, kurām jaunākie bērni ir dēli, sāku uzmanīgāk vērot tās draudzenes, kurām dēli dzimuši kā pirmie bērni ģimenē. Piemēram, Alīnai ir deviņus gadus vecs dēls, kurš mammu sauc palīgos katru reizi pēc "nopietnā" tualetes apmeklējuma. Un mamma katru reizi skrien pie dēliņa, kurš ir pilnīgi vesels gan fiziski, gan psihiski. Lūk, Darja, kurā nēsājas pa rotaļu laukumu pakaļ savam sešus gadus vecajam dēlam, kliedzot: "Nekāp! Nokritīsi!" un lien kopā ar viņu pa visām rotaļu laukumā pieejamajām aktivitātēm, pat tādām, kas nepavisam nav bīstamas. Vēl – Karīna – atgriežas no veikala ar savu 15 gadus veco dēlu, mēģinot no dēla paņemt visas smagās somas, pretim iedodot vieglākos nesamos. Jā, un kurš gan sabiedriskajā transportā nav redzējis mammas, kuras steidzas apsēdināt dēlēnu brīvajā vietā, bet pati visu ceļu pacietīgi stāv blakus?

Ģimenes psihoterapeite Jeļena Kolosova: "20. gadsimta sākumā dakteris Zigmunds Freids skaidroja, ka vienā no psihes attīstības stadijām - aptuveni piecu gadu vecumā, zēni apzināti sāk sapņot par to, kā varēs ieņemt tēva vietu un apprecēties ar māti. Šajā brīdī, lai zēns veiksmīgi varētu pāriet nākamajā savas attīstības stadijā, ir nepieciešams, lai spēcīgs vīrietis, kurš atrodas blakus mātei, pārliecinātu bērnu par to, ka tas nav iespējams. Iepriekš minētajās situācijās ir skaidri redzams, ka mātei šāda spēcīga vīrieša blakus nav, bet sieviete, kurai trūkst vīrieša uzmanības un rūpju, sāk to meklēt pie dēla, vienlaikus sniedzot viņam nepareizu priekšstatu par to, kā būvēta pasaule."

Mammas izvēlas dēlus

Lūk, kas sanāk: mātes patiešām ir ciešāk saistītas ar dēliem. Mammas patiesi ir gatavas dēliņu sēdināt sev uz kakla, sākot no viņu smago somu nēsāšanas un beidzot ar materiālu atbalstu brīdī, kad dēliņš jau vairs nav bērns, un viņam pašam jau ir ģimene.

Protams, tā gribas zēnu pasargāt no stresa, kas uzglūn viņam uz katra stūra: sākot no zēniem pagalmā un beidzot ar sliktajiem priekšniekiem darbā… Taču - kā mēs izskatāmies dēla acīs? Mamma, pie kuras vienmēr var atskriet un izšņaukt degunu svārkos, bet pēc tam, saņemot savu mīlestības devu, skriet tālāk, neaizdomājoties par to, kādā stāvoklī un ar kādām domām palikusi mamma? Vai mums ir nepieciešamas šādas attiecības? Vai arī mēs vēlamies savus dēlus redzēt stiprus un iznesīgus, īstus vīriešus, uz kuriem var paļauties? Aizdomājieties par to, dārgās dēlu mammas, un kopīgi nepieļausim, lai mūsu jaunā paaudze izaugtu par memmīšiem.