Vientulība ir visur, tā mājo ikkatrā no mums. Tā atspoguļojas mūzikā, māksla un literatūrā. Izjust vientulību nozīmē apzināties patiesību, ka mēs pašos pamatos esam šķirti no citiem cilvēkiem, mēs esam ierobežoti tajā, kā spējam atklāt sevi otram un nekad netiekam saprasti pilnībā. Mēs esam vientuļi divos nozīmīgākajos dzīves brīžos – piedzimstot un izdziestot, un kā cilvēciskas būtnes spējam to apzināties. Par vientulības daudzajām sejām un kā to atšķirt no vienatnes, stāsta psiholoģe un psihoterapeite Inga Lubāne.
Vientulība katru no mums piemeklē atšķirīgi. Dažus vientulības sajūta pārņem tumšos ziemas vakaros, citiem vientulība seko kā ēna it visā, ko cilvēks dara, viņa domās un sapņos. Vientulība katram no mums nozīmē ko citu. Kādam pietrūkst draugu, cits ir izšķīries no mīļotā, kādam vientulība ir tukšums, dusmas, nomāktība, citam kautrība un nedrošība neļauj uzsākt sarunu, vēl kādam tas nozīmē justies kā svešiniekam starp cilvēkiem. Ir grūti justies vientuļam ilgu laiku. Cilvēks ilgojas būt kopā ar citiem, vēlas justies mīlēts, piederīgs.
Vientulība atšķiras no vienatnes. Būt vienatnē nozīmē būt vienam ar sevi. Esot vienatnē, var just un var arī nejust vientulību. Vienatnē ir iespēja pārdomāt dzīvi, tikai vienatnē ir iespējams meditēt. Būt vientuļam - tas nozīmē piedzīvot vientulības sajūtu, tiekties pēc tuvības ar cilvēkiem, bet nespēt to piepildīt. Vientulība ir iespējama gan vienatnē, gan esot starp cilvēkiem. Daudzi cilvēki jūtas vientuļi, dzīvojot ģimenē, svinot kopīgus svētkus, apmeklējot pasākumos.