Pirmsskolas jeb aptuveni no trim līdz sešu gadu vecumam bērni sasniedz to attīstības stadiju, kad tēvs un māte viņam šķiet visjaukākie cilvēki pasaulē. Zēni sāk apzināties savu piederību vīriešu dzimtai, tādēļ visiem spēkiem cenšas līdzināties tēviem gan uzvedībā, gan interesēs un ārējā izskatā. Līdzīgi rīkojas meitenes attiecībās ar mātēm. Par to, kādas īpatnības piemīt šī vecuma bērniem un kā rīkoties vecākiem, skaidro Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas speciālisti.
Šajā vecumposmā notiek bērna mācīšanās no ģimenē esošajiem paradumiem, paraugiem, jo bērns, būdams atkarīgs no mātes emocijām, cenšas darīt tā, "kā dara citi". Šis ir periods, kurā norit cilvēcisko attiecību tālākā apgūšana, bērnam spēlējot lomu un sižeta rotaļas, komunicējot ar pieaugušajiem un vienaudžiem.
Šī perioda psihiskā attīstība ir pamatā pārējo attīstības periodu rezultātiem. Bērna attīstībai vecums no pieciem līdz septiņiem gadiem ir personības attīstības nozīmīgākie gadi.
Šajā vecumā bērns apgūst trijstūra attiecību "māte - tēvs - bērns". Šīs attiecības bērnu ne vienmēr apmierina. Un tieši šajā vecumā bieži vien norit bērna adaptācija ārpus ģimenes vidē (bērnudārzā, interešu pulciņos).
Sekmīgu rezultātu var sagaidīt tad, ja tiek realizēti vairāki galvenie principi:
- pakāpeniski pieradina bērnu pie atrašanās jaunajā vidē (bez kāda ģimenes locekļa klātbūtnes);
- atrašanās ārpusģimenes vidē ir saistīta ar pozitīviem emocionālajiem pārdzīvojumiem un nav jāizjūt pārmērīgas negatīvas emocijas – distress (sāpes, bēdas, ciešanas, briesmas).
Ja tomēr bērns kaut kādā ziņā ir jutīgs un nespēj piemēroties jaunajai videi, ļoti nevēlas tur atrasties, tad nevajadzētu piespiest to darīt, iesaka speciālisti.
Tieši komunikācijas procesā, atdarināšanas ceļā bērns apgūst cilvēku mijiedarbības veidus. Pirmsskolas vecumā bērns, tiecoties realizēt savu "es", komunicējot ar citiem cilvēkiem, bieži izmanto manipulācijas.
Trešā gada krīzes jaunveidojums ir tendence darboties patstāvīgi, taču līdzīgi tam, kā to dara pieaugušais, jo tas joprojām ir paraugs.
Svarīgākās darbības: spēle, zīmēšana, pasakas, darba elementi un mācības.
Simpātijas pret pretējā dzimuma vecākiem
Paralēli sava dzimuma apzināšanai (seksuālai identitātei) pirmo reizi rodas simpātijas pret pretējā dzimuma vecākiem (dēls - māte; meita - tēvs) un nepatika pret tā paša dzimuma vecākiem (dēls - tēvs; meita - māte). Ja iepriekš zēna mīlestību pret māti noteica nepieciešamība pēc tās, tad tagad tā iegūst izteikti romantisku raksturu un atgādina jūtas. Zigmunds Freids šīs jūtas nosaucis par "Edipa kompleksu" zēniem un "Elektras kompleksu" meitenēm. Šī spēcīgā romantiskā pieķeršanās sniedz daudz bērna garīgajā attīstībā un nodrošina veselīgu attieksmi pret pretējo dzimumu.
Šie kompleksi maina arī bērna un vecāku attiecību veidu. Infantilās seksualitātes jūtas pret pretējā dzimuma vecāku bērnā izraisa greizsirdības jūtas, kurām seko ciešanas. Šīs sāpīgās emocijas bērnā ģenerē naidīgumu. Radusies jūtu ambivalence izraisa viņā grūti atrisināmu iekšējo konfliktu. Bērna naidīgums pret sava dzimuma vecāku ir spēcīgs, tas rada bailes no sodīšanas.
Vecākiem šajā bērna attīstības posmā ir jābūt saprotošiem. Ja viņi tādi nav, tad bērns ar šo iekšējo konfliktu netiek galā, un arī šajā gadījumā viņā attīstās naidīgums. Caur atdarināšanu gan izskatā un uzvedībā, gan apģērbā, lietojot vecāku izteicienus sarunājoties, bērni cenšas apliecināt savu mīlestību, bērna dīvainās uzvedības izpausmes skaidro speciālisti.
Lomu rotaļas bērni sāk spēlēt tieši pirmsskolas vecumā. Šī spēle "izaug" no manipulācijām ar priekšmetiem. Spēles noteikumi liek bērnam apzināties un vērtēt sevi, vērtēt spēles partnerus un salīdzināt sevi ar viņiem.
Rotaļu procesā bērns iepazīst savu individualitāti un izmēģina lomas, kādas spēlēs nākotnē. Caur aktīvām rotaļām bērns trenē savu ķermeni, attīsta dažādas iemaņas un pauž savas emocijas.
Svarīgākais motīvs darbībai vai arī spējai no tās sevi atturēt, ir uzslava. Tās dēļ bērns spēj visvairāk turēties pretī savai iekšējai vēlmei "man gribas..." un izvairīties uz "vajag".