Strīdi ģimenē tieši ietekmē bērna slimošanas biežumu, uzskata ārsti  (1)

Mūsdienās arvien biežāk ne tikai psihologi, bet arī medicīnas darbinieki norāda, ka, ja ne visas, tad daudzas saslimšanas rodas no nerviem vai, precīzāk, no cilvēka emocionālā stāvokļa.

Tieši tāpat kā par pieaugušo saslimšanām, tiek runāts arī par bērnu emocionālām saslimšanām. Piemēram, visiem tik pazīstamais klepus, kurš atkārtoti un regulāri piemeklē visādi citādi veselīgu un dzīvespriecīgu bērnu speciālistu redzējumā, kuri pievērš uzmanību psihosomātiskajām saslimšanām, norādīs, ka tas ir bērna netiešs veids, kā bērns atbrīvojas no stresa.

Ģimene – bērna labsajūtas vieta

Dr. Jubase skaidro, ka neatkarīgi no bērna vecuma, viņa optimālai attīstībai ir nepieciešama maiga, mīļa vide ar siltu, gādīgu atmosfēru, kurā viņš jūtas droši un spēj attīstīties un kur tiek ievērotas savstarpējās robežas un cieņa. Lai bērns justos emocionālā komfortā, nepieciešama ģimene, kurā var izrādīt emocijas, uzticēties un diskutēt. Vieta, kur var izteikt savas patīkamās un nepatīkamās jūtas cieņpilnas attieksmes gaisotnē, kurā bērns jūtas pieņemts, zina, ka tiks uzklausīts un saprasts, nevis vecāki uzspiedīs savu viedokli, citos neieklausoties.

Šādā vidē augušam bērnam ir pilnvērtīgākas iespējas slimot retāk. Bet, ja ģimenes atvase tomēr saslims, slimība noritēs vieglāk, izveseļošanās būs ātrāka. Slimošana ir normāla bērna attīstības sastāvdaļa, tā palīdz adaptēties un pielāgoties videi. Uzmanība jāpievērš tad, kad slimība norit ar komplikācijām, piemēram, katra slimošanas reize beidzas ar strutainu vidusauss iekaisumu vai plaušu karsoni. Ja šīm komplikācijām par iemeslu nav atrodamas anatomiskas īpatnības vai iedzimtas anomālijas, bērna biežā slimošana ir saistāma ar pazeminātu imunitāti.

Viens no būtiskiem pazeminātas imunitātes iemesliem ir bērna emocionālais diskomforts. Ja vide atšķiras no normālai bērna attīstībai nepieciešamās, bērns aug emocionāli sakaitinātā atmosfērā, kad iespējas paust jūtas vai mainīt situāciju ir nelielas vai to nav vispār, slimošanas var piemeklēt salīdzinoši bieži. Psihiskās ciešanas no malas var nepamanīt, turklāt neatsaucīgā vidē bērns vēl rūpīgāk slēps savu diskomfortu. Šādā gadījumā bērna biežā slimošana ir visas ģimenes simptoms.

Speciāliste norāda, ka ir vērts iedziļināties, kas notiek ģimenē, kādas ir savstarpējās attiecības, kā tiek risināti konflikti un vai tie vispār tiek risināti, lai cīnītos ar šo simptomu. Piemēram, bērns slimnīcā ātri izveseļojas, bet, nonākot mājās, atkal saslimst – ļoti iespējams, iemesli jāmeklē vidē, kurā bērns visvairāk atrodas. Tā ir ģimene.

Slimība kā komunikācija

Tādējādi iespējams secināt, ka, ja slimības raugās no psihosomātiskā skatupunkta, tad tās ir viens no komunicēšanas veidiem ģimenē. Ne velti mēdz teikt, kad vecāki strīdas, bērni slimo – un tas var būt gan tāpēc, ka pārdzīvo, gan tāpēc, ka vēlas pievērst sev uzmanību, vai gluži vienkārši tāpēc, ka tādā veidā vecākiem nāksies aizmirst par savām nesaskaņām, viņiem ir jāizkāpj katram no savas ierakuma puses un apvienojoties jāpievēršas bērnam, kas arī viņam ir vissvarīgākais.

Tikpat labi bērns slimo arī tad, ja māte, piemēram, kā sieviete atraida vīrieti, bērns to jūt un, sargājot tēti, saslimst. Bērna slimošana var emocionāli izpausties arī tādās situācijās, kad, piemēram, nevis vecāki ir noteicošie bērna audzināšanā, bet vecmāmiņa mēģina visu laiku norādīt, kā būtu pareizi. Bērns jūt šo izjaukto kārtību un emocionāli uz to reaģē - slimojot, tas var notikt pat neapzināti. Ģimenēs, kurās ir strikti noteikumi, lai vecākiem būtu ērtāk, bet netiek ņemtas vērā bērna vajadzības, bērns var saslimt, lai justos mīlēts. Slimojot savas emocijas var paust arī zēni, kuriem aizliegts raudāt.

Viena no biežākajām saslimšanām, ko saista ar psihosomātiku, ir astma, jo īpaši bronhiālā astma. Pētījumi apstiprina emocionālā stresa, piemēram, trauksmes, fobiju, intensīvu emociju, ietekmi uz lēkmju rašanos, un viens no iemesliem var būt ģimenes strīdi.

Bērniem uz nervu pamata var būt arī enurēze jeb urīna nesaturēšana. Vecāki, kas ar to ir saskārušies, zina, ka bērns māk pats nokārtoties, bet, piemēram, stresa situācijās, strīdus gadījumos notiek nesaturēšana.

Bērnam, kuram trūkst pieskārienu, var būt ādas problēmas. Bērns ar savu slimību ir kā atbildes reakcija uz ģimenē notiekošo, jo viņš ir visjūtīgākais. Paaugoties viņš var vairs neslimot, bet gan dumpoties, bēgt prom no mājām vai citādi protestēt.

Lai mazinātu bērna psihosomatiskās saslimšanas, būtiska ir ne tikai veselīga vide, kurā ļauts atbilstošā veidā izprast dažādas emocijas, bet arī svarīgi, lai vecāki savos strīdos neiesaistītu bērnu, kā arī vienkārši runāt par to, kas ģimenē notiek, lai bērns saprastu, kas ir kas – kāpēc mamma ir noskumusi vai tētis ir dusmīgs, un ka tas nav saistīts ar bērnu, un viņš nav vainīgs. Jo visbiežāk bērns tieši sevi vaino pie vecāku nesaskaņām. Savukārt vecākiem būtu svarīgi savu bērnu pieņemt tieši tādu, kāds viņš ir, turklāt ņemot vērā, ka noteiktā vecumā ir lietas, ko viņš māk darīt un ir kas tāds, ko nemāk vai dara neveikli, un par to nebūtu uz viņu jādusmojas vai jārāj.

Nenoliedzami, ka slimību cēloņi ir ne tikai emocionāli, nozīme ir arī videi, iedzimtībai, uzņemtajai pārtikai, fiziskajām aktivitātēm, vīrusiem un slimošana ir viens no veidiem, kā bērns iegūst imunitāti. Tomēr laimīgam bērnam tas viss norit viegli un ātri, bet, lai bērns būtu laimīgs, par to tieši atbildīgi ir vecāki.