Kā vecākais bērns atšķiras no jaunākā. Pieci muļķīgi mīti  (2)

Tikmēr katram bērnam – vai viņš būtu ģimenē vecākais vai jaunākais, piemīt sava individualitāte, savi talanti un savas atšķirības. "Letidor" aplūko pašus populārākos mītus par vecākajiem bērniem – lai vienreiz jaunākie izbeigtu par to raizēties.

Amerikāņu zinātnieki vēl ne tik sen paziņoja, ka vecākajiem bērniem ir daudz augstāks IQ (intelektuālā koeficienta) līmenis. Tas ir tikai mīts. Kā zināms, vecākie bērni vairumā gadījumu pasaulē nāk, kad vecākiem ir ļoti augsta vēlme apliecināties kā vecākiem, ģimene vēl tikai tiek veidota un attīstīta. Tieši tādēļ šos bērnus aizsūta uz dažādiem pulciņiem un cenšas sniegt iespējami plašākas attīstīšanās iespējas.

Iemesls lepnumam vai lielībai – ir ļoti svarīgs jaunajiem tētiem un mammām. Tādēļ daļai vecāko bērnu attīstās hiperaktivitāte un "teicamnieka sindroms" – vēlēšanās vienmēr un visā būt labākam par citiem. Savukārt līdz ar jaunākā bērna parādīšanos, vecāki tikai uzkurina dažādus uzstādījumus pirmdzimtajam: "Tu esi vecāks, tātad gudrāks", "Tu esi vecāks, tev jārāda piemērs", "Tu esi vecāks – tev jāpiekāpjas".

Paši to neapzinoties, vecāki ar šādu rīcību vecākajam bērnam rada psiholoģiskas traumas, tieši tāpēc mēs tik bieži redzam pieaugušos, pēc pirmā skata, veiksmīgus cilvēkus, diktatora lomā, maniakālus kontrolierus vai pastāvīgus psihoterapeita pacientus.

Ieteikums: lai vecākais bērns izaugtu laimīgs, ļaujiet viņam būt pašam un neatņemiet bērnību, ierobežojot viņa iespējas un uzliekot par daudz pienākumu, cenšoties pāragri viņu padarīt par pieaugušu.

Arī šis ir tikai mīts, un par realitāti to sauc tikai māmiņas, kuras ir apsēstas ar jaunāko bērnu un gatavas uz laiku aizmirst ne tikai par vīru un vecākajiem bērniem, bet arī par sevi. Visa pasaule šādām mammām tiek pakļauta mazā kaprīzēm, bet viss pārējais paliek otrajā plānā. Mīlošas mammas un ģimenes pavarda sargātājas, kuras vēlas laimīgu ģimeni, vienmēr atradīs laiku, ko veltīt katram no ģimenes locekļiem, jo katram no viņiem ir nepieciešama daļiņa mammas un sievas siltuma un mīlestības.

Ieteikums: Lai vecākais bērns sajustu tavu uzmanību, mīlestību, velti viņam daudz vairāk laika. Iemāci viņu apieties ar mazo, bet nevis tā, lai vecākajam tiktu uzvelta atbildības nasta. Lai viņš ar mazo varētu kontaktēties kā līdzvērtīgs – kā bērns, kuru vecāki mīl. Ja vecākais jutīs, ka abi ģimenē ir vienlīdzīgi, viņš pats pret mazo izrādīs maigumu un iniciatīvu ar viņu paspēlēties, kā arī palīdzēt vecākiem.

Kad piedzimst mazulis, tieši viņam pievērš vairāk uzmanības, bet vecākajam nekas vairs cits neatliek, kā vien censties tikt pamanītam. Dažreiz šie centieni var izpausties agresīvā formā: tavs pirmdzimtais pēkšņi var kļūt īsts huligāns, kurš izraisa kautiņus un nes piezīmes no bērnudārza vai skolas.

Vai arī pilnīgi pretēji – viņš centīsies būt pirmais vienmēr un visur, un viņa reakcija uz "nogriezto uzmanību" (nepaguvāt uz vecāku sapulci vai koncertu) var būt ļoti asa. Taču visbiežāk vecākais mēģinās atgūt uzmanības defektu ārpus ģimenes: viņš var kļūt par skolotāja vai audzinātāja mīluli vai kļūt par barvedi vienaudžu vidū, par viņu paraugu un lepnumu.

Ja tavs vecākais bērns sliecas pēc vientulības, mīl lasīt un spēlēties vienatnē, un viņam trūkst vecāku uzmanības, viņš vienkārši var kļūt par dīvaini. To nevar pieļaut, ja vien vēlies, lai bērns spētu adekvāti uzvesties sabiedrībā un viegli adaptēties jaunos apstākļos.

Padoms: pat ja tev ir pagadījusies grūta diena (mazais slikti gulējis, niķojies, bet citi darbi palikuši nepadarīti), velti uzmanību arī vecākajam bērnam. Uzzini, kā viņam klājas, palasi viņam priekšā pirms nakts miega grāmatu vai vienkārši pasēdi tikai blakus, kamēr viņš gatavo mājas darbus.

Viņš būs laimīgs un pārliecināts par to, ka viņu mīl, un ka viņš ir svarīgs, vienlīdzīgs ģimenes loceklis.

Taču šajā gadījumā mēs runājam ne tikai par mantojumu. Pastāv uzskats, ka jaunie vecāki, cenšoties izveidot no pirmdzimtā superzvaigzni, šim bērnam iztērē visas rezerves, bet jaunākajam paliek vien mīlestība un mājmācība. Tas viss ir tikai pārspīlējums un stereotipi.

Ir zināmi daudz gadījumu, kad jaunākie bērni dzīvē sasniedz daudz lielākus panākumus nekā viņu vecākie brāļi un māsas. Iespējams, tas ir tādēļ, ka viņi sevi uzskata par likteņa lutinātiem, bet, iespējams, viņiem palīdz vecāki – "vecākajam jābūt lepnumam un jāsasniedz viss pašam, bet jaunākajam jābūt ne sliktākam, tādēļ mēs palīdzēsim".

Padoms: viss, kas tev nepieciešams – mīlestība un vēlēšanās savus bērnus izaudzināt par laimīgiem cilvēkiem. Pievērsties katram savam bērnam un pamanīt viņā individuālo talantu, panākumus, kā arī atbalstīt viņu neveiksmes brīžos. Tici, ka tavs bērns nekad neaizmirsīs tevis sniegto palīdzību un atbalstu, un noteikti kļūs laimīgi katrs savā jomā.

Viņam netiek prasīts nedz par viņa plāniem, ne vēlmēm, viņš vienkārši visu laiku ir kādam kaut ko parādā. Un patiesībā šī ir kritiska situācija. Nevienam no mums, lai mēs būtu brāļi, māsas, mātes vai tēvi, bērni vai mazbērni, nav tiesību uz svešu dzīvi. Mēs vienmēr varam palūgt palīdzību, taču nekad nedrīkst kaut ko pieprasīt no otra.

Un jaunākais bērns ir tieši tikpat atbildīgs par tuviniekiem, kā vecākais. Ģimenes problēmu gadījumos ir vērts sasaukt ģimenes sapulci un visiem vienlīdzīgi visu apspriest.

Ieteikums: jau no bērnības ir vērts bērniem iemācīt, ka katra domas ģimenes labā ir svarīgas. Bērniem ir jāmācās savā starpā saprasties, nenorādot uz vecumu, viņiem jāciena vienam otra vēlmes un jāpalīdz vienam otram.

Bērniem pieaugot, pienākumiem jākļūst līdzvērtīgiem, lai jaunākais bērns nejustos aizskarts, tad arī pieaugušā vecumā viņi viens otram un ģimenei palīdzēs, apkopos spēkus, nevis parazitēs uz kāda dzīves rēķina. Mīliet savus bērnus – un viņi vienmēr būs jūsu lepnums atbalsts.