Foto: Shutterstock
Vidusskolas pēdējais pavasaris. Kādā vakarā četratā sēdējām klasesbiedrenes istabā, un viņa ierosināja dancināt šķīvīti. Jautājums skanēja: kā sauks Gunta Veiskata sievu? Šķīvītis tiešām sāka kustēties, īsi un konkrēti pieskaroties pieciem burtiem: "Ināra".

Tolaik vēl uzskatīju sevi par materiālistu un garu izsaukšanu – par blēņošanos. Arī nevienu Ināru, kura mani varētu interesēt, nezināju. Izzīlēto vārdu drīz aizmirsu, lai izbrīnīts to atcerētos pēc vairākiem gadiem.

Ja puisis meitenes klātbūtnē jūtas drošs, viņš nav iemīlējis pa īstam

Foto: Shutterstock
Mūsu kursā bija vairākas spilgtas un jautras meitenes, ar kurām paķircināties, bet Ināra bija tik klusa un neuzkrītoša, ka viņu ievēroju tikai pēc nedēļas.

Mīlestība ir stiprāka par nāvi

Foto: Shutterstock
Tagad mani vairs nekas netraucēja ieskatīties pašos savas sirds dziļumos. Un tur atradu kaut ko bargāku par Černobiļas kodolreaktoru.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!