Kad bērns vairākas minūtes kliedz, aizsviež visu, kas vien viņam nokļūst rokās, tad tā ir apmēram šādu jūtu ļoti tieša izpausme: "Es varētu vai uzsprāgt no dusmām. Kāpēc tas neizdodas? Es gribu ar to tikt galā viens pats. Man nevajag, lai palīdzētu mamma vai tētis. Vai es viņiem vēl esmu mīļš, kad tā kliedzu? Tas man arī ir vienalga. Jo es tāpat visu varu viens pats. Viņiem man jāpalīdz. Un viņiem mani jāmīl. Nē, es gribu to izdarīt pats..." Pazīstama situācija?
Otrajā un trešajā dzīves gadā vecāku pacietība tiek pamatīgi pārbaudīta: bērnam ir tieksme dusmoties, saīgt un vilties, un gadās arī spītības lēkmes. Kā tās izskaidrot un vieglāk pārdzīvot, konsultē Labklājības ministrijas speciālisti.
Emociju sprādzieni
Protams, šādu sprādzienu iemesli lielākoties ir pavisam nenozīmīgi: bērns pats vēl nespēj aizpogāt jaku. Viņš grib uzbūvēt augstu torni, bet tas neizdodas. Viņš grib šokolādi, bet to nevar dabūt. Bet padomājiet: viņš vēl tikai mācās visu, kas būs nepieciešams dzīvē. Jakas aizpogāšana ir nozīmīgs darbs, un neizdošanās bērnam var radīt vismaz tikpat lielu vilšanos kā jums, piemēram, neatrisināta problēma ar datoru.
Turklāt spītības lēkmes slēpj ne tikai vilšanos, bet arī pilnīgi jaunu sajūtu un pieredzes sajukumu: bērns tieši tagad ir atklājis, ka viņam ir sava griba. Viņš mēģina to īstenot. Tikai bieži vien nesanāk, jo viņš grib darīt kaut ko tādu, ko vēl neprot. Vai arī viņa vēlmes izjauc kāds, kurš grib kaut ko citu. Vai arī spītības lēkmi var izraisīt tas, ka no vairākām iespējām bērns nevar saprast, ko viņš īsti grib. Dažkārt šādi sīkumi (speciālistu un vispār – pieaugušo - skatījumā) un nesvarīgas lietas bērnus var pilnībā "izsist no sliedēm".
Jūsu mazulim ir tik daudz sajūtu, bet viņš nespēj vēl kontrolēt to uzplūdus. Viņu pārpludina dusmas, niknums, vilšanās un spriedze. To vēl vairāk saasina viņa "es". Atklāt savu gribu mazulim nozīmē arī atraisīties no iekšējās saiknes ar jums kā mammu un tēti. Tāpēc viņam dažkārt kļūst bail pazaudēt jūsu mīlestību. Bērns raujas pušu starp tieksmi būt patstāvīgam un vēlmi būt saistītam ar jums.
Metodes spītnieka savaldīšanai
Līdz ar to pats par sevi ir saprotams, ka soda piemērošana ir nepareiza reakcija uz spītības lēkmi. Tas var izraisīt tikai to, ka turpmāk bērns apspiedīs spēcīgas sajūtas vai pat vairs nespēs atbrīvoties. Un viņš nemācīsies pārvarēt šo situāciju. Viņā tikai radīsies bailes no vecākiem un niknums uz viņiem.
Jūsu "spītīgajam" bērnam ir nepieciešama palīdzība un izpratne. Ikdienišķās situācijās aizvien parādiet viņam, ka viņu mīlat, un dodiet viņam daudz iespēju īstenot savu gribu. Piemēram, ļaujiet bērnam pabeigt rotaļu, izlemt mazas lietas un daudz darīt pašam. Laika gaitā bērns pats atradīs ceļu no iekšējā sajūtu jucekļa.
Nosakiet tikai nepieciešamākās robežas un akūtās spītības lēkmēs pēc iespējas saglabājiet vēsu prātu. Būtiskākais jums personiski – neņemiet vērā tūkstoš "gudros" apkārtējo komentārus.
Protams, ne vienmēr ir vienkārši novaldīt, piemēram, ielas vidū vai veikalā trakojošu ķiparu un paskaidrot, ka šāda rīcība ir tikai reakcija uz kaut ko tādu, ar ko viņš netiek galā. Var pārņemt pat bezcerības sajūta, kad gribat bērnam palīdzēt, taču viņš tik un tā nenomierinās. Tomēr mieriniet sevi ar domu, ka spītības posms ir tikai īss attīstības posms, kas pāries.
Kā izvairīties no spītības lēkmēm
- Dodiet bērnam iespēju vingrināties patstāvībā. Aizvien ļaujiet viņam pieņemt mazus lēmumus;
- Labi izdomājiet, kādas robežas ir nepieciešamas, un saglabājiet tās. Pārāk daudzi "nē" var palielināt spītības reakcijas – tieši tāpat kā "neloģiskus," aizvien mainīgus aizliegumus;
- Pārāk bieži nepadodieties, nepadariet izņēmumus par normu.
Kad uznāk spītības lēkme
- Ja iespējams, saglabājiet mieru, pagaidiet, kamēr tā pāriet;
- Palieciet telpā un uzmaniet, lai bērns sevi nesavainotu. Lielākoties bērni nomierinās paši;
- Draudoša lēkme būs mazāk iespējama, ja mēģināsiet novērst bērna uzmanību;
- Spītējoties bērns jūs nedzird. Tāpēc lietišķiem paskaidrojumiem vai dusmu tirādēm nav jēgas. Dažreiz tas var pat pastiprināt lēkmi;
- Ja bērns dara kaut ko tādu, kas ir bīstams vai ko nevar paciest – piemēram, ja mammai tiek sists pa seju u. c. – pasakiet pilnīgi skaidri: "Nē, tu to nedrīksti darīt," un, ja nepieciešams, pieturiet viņa rokas;
- Dažreiz bērns jāaiznes prom no vides, lai viņš varētu nomierināties, piemēram, no veikala vai strīda ar brāli vai māsu. Taču nepiemērojiet to kā sodu;
- Pēc spītības lēkmes dažiem bērniem nepieciešams mierinājums. Un visiem bērniem ir nepieciešama sajūta, ka, lai vai kā būtu, mamma un tētis viņus mīl.
Daži interesanti fakti par "nelūgto" spītību
- spītības reakciju veids un izpausme ir atkarīga no bērna temperamenta, taču to ilgumu un biežumu var ietekmēt ar audzināšanu;
- spītības reakcijas ir ļoti atšķirīgas. Daži bērni kliedz, sit kāju pie zemes, sit sevi, metas uz grīdas. Daži uzbrūk vecākiem, brāļiem vai māsām, citiem bērniem. Daži sit galvu pret sienu. Savukārt citi reaģē iecirtīgi un kaprīzi. Spītības lēkme var pāriet pēc divām, trim minūtēm vai arī ilgt desmit minūtes un ilgāk;
- spītības lēkme var pārvērsties par tā sauktajiem afekta vai histēriskajiem krampjiem. Bērns skaļi kliedz, kļūst gandrīz vai zils, rokas un kājas manāmi raustās un tad pēkšņi viņš kļūst pavisam šļaugans un sāk virspusēji elpot. Tas līdzinās epilepsijas lēkmei, tomēr būtiski atšķiras no tās tādējādi, ka pirms afekta krampjiem vienmēr ir stress. Un tie nav kaitīgi. Vecākiem būtu jāizturas mierīgi, un viņi nedrīkst atstāt bērnu vienu;
- sajūtas ir ļoti lipīgas. Ja pēc piecpadsmitās bērna spītības lēkmes jūtat, ka tā ir "pielipusi" arī jums, uz īsu brīdi nosakiet sev karantīnas režīmu, lai spētu sevi nomierināt;
- jums nevajadzētu satraukties par zināmu neloģisku rīcību spītības posmā. Piemēram, ja bērns uz aicinājumu aiziet uz veikalu atbild "nē" un pēc īsa brīža jau skrien pēc iepirkumu somas. "Nē" bija tikai signālvārds, kas aizsāka izšķiršanās fāzi. Viņš automātiski negrib darīt to, ko iesaka citi, bet gan grib izlemt pats.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
