Mazie sirmgalvji jeb Kāpēc bērns, kuram viss ir, garlaikojas?  (4)

Slavenais Džeks Londons savulaik sarakstīja smeldzīgu stāstu par zēnu, kuram kopš bērnības nācās darīt smagu, vienmuļu darbu fabrikā. Un zēns laika gaitā pazaudēja jebkādu interesi par dzīvi. Viņam tikai gribējās, lai visi viņu liek mierā. "Cik gan ir labi sēdēt un sēdēt, un neko nedarīt. Es vairs neko nedarīšu. Tikai sēdēšu un sēdēšu, un atpūtīšos un atpūtīšos," sacīja zēns stāstā. Speciālisti, kuri strādā ar bērniem, ceļ trauksmi par "mazajiem sirmgalvjiem" – bērniem, kas līdzinās šim personāžam. Tādu mūsdienās parādās arvien vairāk, un tas viss, neraugoties uz to, ka atšķirībā no nabadzīgā zēna Londona stāstā, materiālo labumu šiem bērniem netrūkst.

Ir teiciens: "Nesēdi rokas klēpī salicis, un garlaicības nebūs". Mūsdienu bērni kā reizi nesēž, rokas klēpī salikuši: ļoti daudzi vecāki, patiesi vēlot labu savām "atvasēm", jau no pavisam maza vecuma mēģina pilnībā aizpildīt dienas grafiku, strukturēt viņu dzīvi un motivēt sasniegt visaugstākos rezultātus. Vēlēšanās sniegt bērnam "augsto startu" ir apsveicama, taču ir jāzina mērs.

Pārslodzes un nervu sistēmas izsīkums bieži noved pie tā, kas pieaugušo pasaulē saucas – depresija. Savukārt bērnu šādās situācijās visbiežāk apvaino, ka viņš palaidies slinkumā, izlaidies, jau "nezina, ko pats grib", "nenovērtē, ko viņa labā dara".

Bērnu psihologs Konstantīns Uļjanovs: "Visnopietnāko sitienu saņem lielo pilsētu mazie iedzīvotāji – ne velti tik daudz tiek runāts par metropoļu trako ritmu. Trauslais bērna organisms ar to visu tiek galā daudz grūtāk. Izeja – vienkārši samaziniet tempu. Ticiet, nekas briesmīgs nenotiks, ja tavs trīsgadnieks nepratīs perfekti sarunāties angļu valodā, bet četru gadu vecumā nesāks rakstīt vēstules."

Profilakse jeb, ko vecākiem nevajadzētu darīt

Pašiem neveidot depresīvu apkārtējo vidi. Mēs kaut kā esam pārstājuši kautrēties, noskaidrot attiecības bērnu acu priekšā, iesaistīties ķīviņos uz ielas, kritizēt deputātus un kaimiņu tanti Ritu. Bet bērnu vecumu ne velti sauc par "nevainīguma vecumu": ir vārdi, frāzes, pat intonācijas, kas bērnu ausīm nav paredzētas. Bet, ja to ir par daudz, tas var iedzīt depresijā jebkuru.

"Apbērt bērnu" ar materiāliem labumiem. Vairums vecāku vēlas, lai bērnam būtu viss. Jo īpaši pēc tā tiecas vecāki, kuri strādā 24 stundas diennaktī un ar dāvanām cenšas kompensēt uzmanības deficītu. Taču mammas un tēta uzmanību nevar aizstāt jaunākie gadžeti, bet sapņus un solījumus viņš nav bijis spējīgs novērtēt, jo bērnam ir bijusi liegta iespēja pasapņot, iekārot kādu lietu. Vecāki, vēloties bērnu iepriecināt, nopērk kādu jaunu mantu, bet bērns par to pat nav sapņojis, tādējādi tā vērtība ir visai niecīga. Mēs visi zinām to patīkamo sajūtu, kad iegūstam ilgi kārotu lietu…

Spēlēt pastāvīga animatora lomu bērna priekšā. Tā vietā, lai atkal un atkal izdomātu bērnam izklaidi, labāk pacenties iemācīt viņam svarīgu lietu – pašam izplānot savu laiku, šī ir nepieciešamība, lai bērns pakāpeniski spētu pieaugt.

Garlaikoties – tas ir noderīgi

"Ja bērnam ir garlaicīgi, ļauj viņam pargarlaikoties," šādu padomu sniedz psihologs, apgalvojot, ka garlaikošanās nemaz nav slikta lieta. Mūsdienās bērnudārzos un skolās plaši izmanto ārējos stimulus, piemēram, televizorus un planšetes. Ja bērns caurām dienām tiek pakļauts to ietekmei, iestājas sava veida pārdozēšana jeb atkarība, un bez šīm ierīcēm bērnam uzreiz kļūst garlaicīgi. Savā ziņā tas ir pat lietderīgi. "Ja bērns vecākiem sūdzas par to, ka viņam ir garlaicīgi, tas ir labs rādītājs gaidāmajam lēcienam attīstībā. Pagarlaikojies kopā ar bērnu, un tu sajutīsi, ka pēkšņi viens otram sāksiet stāstīt tādas lietas, par ko iepriekš nerunājāt. Bērnu garlaikošanās, pēc psihologu domām, ir sava veida atslēdziņa, kas veicina personības attīstīšanos.

Britu pētnieks Deivids Vaitbreds savukārt iesaka biežāk bērnu atstāt vienatnē ar sevi, jo mūsdienu dzīves noteikumi ir tādi, ka bērnam absolūti neatliek laika savas personīgās fantāzijas trenēšanai. Bērni mūsdienās neprot nodarboties paši ar sevi un ļoti baidās no klusuma. Nelielās devās nezināmā, garlaicības, vienatnes un pat baiļu, tā pat var būt labākā vecāku sniegtās rūpju un mīlestības artava, nekā bērna pāraprūpe un regulāra rāšanās, uzskata pētnieks.

Kā bērnam likt ieinteresēties par apkārtējo pasauli?

Ir vietas un situācijas, kurās objektīvu iemeslu dēļ garlaicīgi ir pat pieaugušajiem, piemēram, ir ļoti garlaicīgi sēdēt rindā pie ārsta durvīm vai pusstundu gaidīt sabiedrisko transportu. Šādos gadījumos līdzi var paņemt pirkstiņlelles, gaisa balonu vai pāris mazās rotaļlietas. Šīs lietiņas palīdzēs izkrāsot gaidīšanas laiku.

Nepaslinko iemācīties dažādas spēles, šarādes, mīklas. To minēšana palīdzēs bērnam tik ļoti negarlaikoties, turklāt vēl arī palīdzēs smadzeņu attīstības veicināšanai.

Ja bērnam ir garlaicīgi kaut ko darīt, piemēram, pašam aizšņorēt kurpju auklas vai savākt izmētāto apģērbu, piedāvā to visu paveikt uz laiku – kurš ātrāk. Uzvarētājs – iegūst goda titulu.

Iespējams, ka tavam bērnam patiešām jau ir garlaicīgi spēlēties ar simtu pirmo radiovadāmo mašīnīti. Viņš daudz labprātāk palīdzēs nomazgāt traukus vai izslēgs veļas mašīnu – ļauj viņam to paveikt.

Neviens nepiedzimst ar prasmi rotaļāties. Lai bērnam vienatnē ar dārgo konstruktoru nebūtu garlaicīgi, sākumā paskaidro, kā tas liekams.

Nav vērts domāt stereotipos. Piemēram: "Visiem bērniem patīk cirks". Ne visiem. Iespējams, tavam bērnam cirkā būs garlaicīgi, bet, lūk, interaktīvajā muzejā, - ļoti interesanti.

Galvenais, - neskopojies ar oriģinālām idejām: iesaki bērnam, ka ir iespējams no papīra pagatavot kuģīšus, no barankām izveidot krelles vai sarīkot pirts dienu lellēm. Palīdzi viņam atrast nodarbi, kas viņam patiešām neļaus garlaikoties. Ne vienmēr, lai bērns ar prieku darbotos, ir nepieciešamas dārgās un modernās rotaļlietas.