Iespējamās sekas, ja bērnu palaidīsi skolā pārāk agri  (2)

Bet visai reti dzirdam jautājumu - "vai mūsu atvasīte pati ir gatava uzsākt skolas gaitas ". Par to, kādas sekas var iestāties, ja bērnu skolā palaidīsi pāragri, kad mazais tam vēl nav gatavs, stāsta psihologs-konsultants Linda Trofimova.

Vecums līdz septiņiem gadiem ir personības attīstības nozīmīgākais posms. Šajā laikā vislielāko lomu spēlē vecāki. Bet, protams, ar to bērna attīstība nebeidzas. Ļoti būtisks ir pirmsskolas laiks, kad bērnam drīz būs jāuzsāk sava patstāvīgā dzīve.

Pirmsskolnieka domāšana ir citādāka nekā pieaugušajam. Bērns pats sevi izjūt kā pasaules centru. Pasaules centrā ir viņš pats - ar savām vajadzībām, jo pasaule jau pastāv, lai apmierinātu bērna vajadzības. Bet tad pēkšņi notiek pārmaiņas - skola, kur bērns vairs nav pasaules centrā, kur bērnam ir jāuzņemas atbildība, jākontrolē savas kustības, laiks, uzmanība, kur viņš (viņa darbības) tiek salīdzinātas ar citiem bērniem. Tāpēc ļoti būtiski ir tas, kā bērns gan emocionāli, gan fiziski ir sagatavots šīm būtiskajām pārmaiņām.

Ir ļoti daudz priekšnoteikumu, lai bērns veiksmīgi uzsāktu skolas gaitas. Pirmkārt, viņam ir jābūt apzinātai vēlmei (motivācijai) uzsākt jauno skolas dzīvi ("Es gribu uz skolu!"). Bērnam pašam ir jāapzinās jaunie noteikumi, pārmaiņas un iespējas, ko sniedz skola. Tikpat būtiski ir arī intelektuālā gatavība skolai. Viņam ir jāatsakās no pirmsskolnieka tēla un jāveido skolēna tēls. Bērna pozitīva virzība uz skolu, kā uz savu personīgo mācību iestādi, ir ļoti svarīgs nosacījums veiksmīgām mācībām.

Iespējamās sekas bērnu nelabvēlīgai attīstībai, bez savlaicīgas problēmu diagnostikas

Parasti nelabvēlīgas attīstības sekas tiek novērotas jau bērna pirmajos skolas gados. Lielākoties vecāku sūdzības saistās ar:

Bērna hronisku nesekmību

Hroniskas nesekmības sākotnējie iemesli var būt visdažādākie. Visbiežāk sastopamais priekšnoteikums ir nepietiekama bērna sagatavotība skolai, kas izsauc grūtības jau no pašām pirmajām skolas dienām. Piemēram, sīkās motorikas – prasmes vadīt pirkstu un plaukstas smalkās kustības – nepietiekama attīstība uzreiz noved pie nesekmības rakstīšanā, patvaļīgās uzmanības nepietiekams briedums rada grūtības visas stundas darba organizācijā, bērns neiegaumē, palaiž gar ausīm uzdevumus un skolotāja norādījumus. Tāpat par iemeslu var būt paaugstināts bērna satraukums.

Neatkarīgi no sākotnējā iemesla, hroniskās nesekmības attīstība norit aptuveni vienādi. Visos variantos galarezultātā savienojas zemi sasniegumi, ievērojami paaugstināts satraukums, neticība sev un apkārtējo zems bērna novērtējums.

Darbības izbeigšanu (aiziešanu sevī, rotaļu fantazēšanu)

Šī tipa attīstība ir saistīta ar nepietiekamu uzmanību. Darbības izbeigšana – aiziešana iekšplānā - rotaļu fantāzijās. Bērna it kā stundās "nav", viņš nedzird viņam adresētus skolotāja jautājumus un norādījumus, nepilda uzdevumus. Tas nav saistīts ar paaugstinātu uzmanības novirzīšanos – bērns vienkārši ir iegrimis sevī, savā iekšējā pasaulē, fantāzijās un sapņos. Fantazēšana ļauj aizpildīt uzmanības trūkumu (es – slavens mednieks, ceļotājs, kinozvaigzne ...) un "prāta spēle" kļūst par līdzekli, ar ko apmierināt gan rotaļu vajadzības, gan apkārtējo uzmanības vajadzības. Šis attīstības variants ir nelabvēlīgs, jo kavē bērna spēju pilnu realizēšanos, diezgan bieži rada lielus "robus" zināšanās.

Negatīvu (pastiprinātu) demonstratīvismu

Šis attīstības variants ir raksturīgs bērniem ar augstu apkārtējo uzmanības vajadzību. Tas ir novērojams jau pirmsskolas vecumā. Sūdzības vairāk saistās ar bērna uzvedību nevis mācību procesu. Ja bērnam nav izcilu dotību, demonstratīvums izpaužas apzinātā uzvedības normu pārkāpšanā, kas kalpo par drošu apkārtējo uzmanības piesaistīšanas līdzekli. Jebkuras pieaugušā emocionālās izpausmes, gan pozitīvās (uzslava, smaids), gan negatīvās (aizrādījums, uzkliegšana) pastiprina bērna provocējošo, demonstratīvo uzvedību.

Verbālismu (augsts runas attīstības līmenis, bet zems garīgās attīstības līmenis – tēlainā domāšana)

Verbālisms ir saistīts ar izziņas procesu īpatnībām. Tas veidojas jau pirmsskolas vecumā, kā rezultātā par galveno (vienīgo) bērna attīstībā tiek kļūdīgi uzskatīta runa, turpretim darbības veidi, kuri veicina garīgo attīstību nobīdās otrajā plānā. Domāšana, it sevišķi tēlainā, attīstās nepietiekami. Bērna – pirmsskolnieka tekošā valoda, pārliecinošās atbildes uz jautājumiem, milzīgā "erudīcija" piesaista apkārtējo paaugstinātu uzmanību, kuri augstu vērtē bērna panākumus. Tomēr sākumskolas periodā bieži vien atklājas bērna nespēja risināt uzdevumus un veikt citas darbības, kas prasa tēlaino domāšanu. Šeit kļūdīgi bieži tiek vainoti skolotāji. Bērnam domāšanas attīstības aizture draud ar pastāvīgām neveiksmēm darbībā. Šajā gadījumā pastāv iespēja tālāk attīstīties pēc "hroniskas nesekmības" tipa.

Intelektuālisms (attīstīta loģiskā domāšana, sliktāk valoda un tēlainā domāšana)

Šis attīstības tips arī ir saistīts ar bērna izziņas spēju struktūru. Pirmajā plānā ir attīstīta loģiskā domāšana, nedaudz sliktāk – valoda un pavisam neattīstīta tēlainā domāšana.

Bērna slinkošanu

Šai sūdzībai par pamatu var kalpot dažādi iemesli: izziņas motīvu samazināšanās, izvairīšanās no neveiksmes, kā arī vispārējas darbības tempa palēninājums.

Izklaidīgu bērnu

Visretāk šeit par iemeslu ir tieša uzmanības funkcijas samazināšanās. Daudz biežāk par uzmanības traucējumiem uzskata neizveidojošos darbības organizāciju, kad bērnam nav efektīvu pašorganizācijas paņēmienu (neprot strādāt). Tāpat tas var būt saistīts ar tīri motivētiem iemesliem, piemēram, bērns kļūst izklaidīgs, iegrimst sevī, ja viņam ir garlaicīgi, bet pie interesantām darbībām – kļūst ļoti uzmanīgs. Satraukums sevišķi postoši iespaido uzmanību.

Nevadāmu bērnu

Bērna nevadāmība un nepaklausība – viena no vistipiskākajām skolotāju un vecāku sūdzībām. Šeit par iemeslu var būt – neadekvātas prasības pret bērnu, paaugstinātas enerģētikas gadījums, negatīvais demonstratīvisms, nebremzētās kustības, kā arī parastā izlutinātība.

Bērna grūtībām saskarsmē

Saskarsmes grūtības var būt gan ar vienaudžiem, gan ģimenē. Tam par iemeslu var būt – intelektualizācija (bērns ir vientuļš, neiekļaujas kolektīvā), neizveidojušies saskarsmes līdzekļi (neprasme kontaktēties), autizācija (saskarsmes vajadzības pazemināšanās), kā arī saskarsmes problēmas ģimenē.

Agresīvu bērnu

Šeit būtu jāņem vērā dažādie agresijas veidi – patiesa agresivitāte (nodarīt apkārtējiem kaitējumu), autoagresija (vērsta pret sevi), kā arī aizsargagresija.

Šīs ir vistipiskākās un visizplatītākās sūdzības, ar kurām vecāki un jaunāko klašu skolotāji atnāk uz psiholoģisko konsultāciju. Visas šīs grūtības ir pārvaramas, bet (līdzīgi fizioloģiskai saslimšanai) daudzreiz efektīvāk tas notiek, ja laikus tiek veikta diagnostika, kas norāda uz bērna iespējamām grūtībām uzsākot skolas gaitas.