Atbild psihoterapeite Benita Griškeviča:
"Pirmā palīdzība ir apzināšanās, ka bērna attīstība norit normāli, ja pusaudžu vecumā viņš mainās un tiecas pats noteikt, ko, kad un kā darīs.
Tas patiesībā ir bijis visas iepriekšējās audzināšanas mērķis - patstāvīgs cilvēks, kurš pieņem lēmumus.
Šim iepriecinošajam faktam līdzi nāk rūgtums par to, ka pusaudža reakcijas nav gluži tādas, pie kādām pierasts līdz šim. Nevērība, kategoriskums vai rupjība saskarsmē ietekmē vecākus emocionāli un liedz priecāties par atvases patstāvīgumu. Tomēr tās ir nianses, ar kurām daudz ko var iesākt.
Vispirms ir jāsaprot, kas apbēdina vairāk. Vai tā ir atbildes intonācija, vai pati atteikšanās pildīt lūgumu. Ja nepieļaujams šķiet meitenes tonis, jāpadomā, vai neviens cits ģimenē to nelieto. Ja ģimenes locekļi saskarsmē vienmēr runā klusināti, no pusaudža var prasīt pieklājīgāku attieksmi. Ar noteikumu, ka viņa neapmierinātība vai dusmas nav palikušas bez ievērības. Bieži vien pusaudzim grūti saprast, kas notiek ar viņa emocijām. Tomēr bērnam joprojām svarīgi ir zināt, ka spējat viņu pieņemt, uzklausīt un mīlēt. Pusaudzis pats sev var šķist ļauns un nejauks, tāpēc viņam svarīgi ir redzēt, ka viņa ļaunums nebūt nav iznīcinošs, piemēram, vecākiem. Var iebilst pret nepieņemamu uzvedību, bet nepazaudēt mežu aiz kokiem. Ļauj meitai pašai izvēlēties laiku, kad būsi viņai vajadzīga, esi modra, lai varētu būt viņai pieejama un nenoraidītu tuvošanās mēģinājumu.
Ja esi apbēdināta par atteikumu, ir svarīgi novērtēt, vai tas ir principiāls noraidījums tev vai tā ir atteikšanās veikt konkrēto darbību vispār, vai arī tā ir atteikšanās izpildīt lūgumu tieši tajā mirklī. Asa atbilde ir iespējama, ja vēršanos ar lūgumu pusaudzis novērtē kā nerēķināšanos ar viņu. Meitai jāļauj plānot savu laiku un veicamos darbus. Atteikuma brīdī varat teikt, ka meitai, protams, ir tiesības sacīt "nē" un ka vēlies zināt pamatojumu. Ja runa ir par regulāriem mājas darbiem, tad te vajadzētu darboties nevis lūgumam un pakalpojumam, bet gan pienākumam, kas pusaudzim veicams tāpat kā citiem ģimenes locekļiem.
Ceļā uz savas neatkarības apzināšanos un eksperimentos ar to, pusaudzim nākas piedzīvot vecāku autoritātes zudumu savās acīs. Vecāki kļūst par "normāliem cilvēkiem" ar trūkumiem un vājībām. Apziņa, ka šis process ir dabisks un likumsakarīgs, var palīdzēt tikt galā ar attieksmes maiņu no mīļotā tīņa puses un veidot ar viņu līdzvērtīgas attiecības."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
