Proti, tā ir visai nopietna diagnoze, kas bērnam liek uzvesties tā, kā pieaugušo pasaulē nav pieņemts. Par uzmanības deficīta sindromu (UDS) stāsta un skaidro bērnu neirologs Dr. Guntis Rozentāls. Apkopojām arī vecāku pieredzi, kuru bērni nav tik viegli novaldāmi.
Tas ir, kā mēģināt skatīties televīziju, ja kāds visu laiku pārslēdz kanālus. Attēlu, skaņu, domu un iespaidu jūklis. Tu nevari koncentrēties uz kaut ko vienu, jo visu laiku parādās kas jauns, uzmanību piesaistošs. Tādas ir ar UDS sirgstoša bērna izjūtas. Vēl jāpiezīmē, ka UDS iet roku rokā ar UDHS – uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu.
Nereti skolotāji, vecāki, un apkārtējie viņus uzskata par slinkiem, slikti audzinātiem, izlaistiem, arī viņi paši ir spiesti atzīt, ka nav tādi kā pārējie. Tā daļēji ir taisnība, jo, lai cik tas paradoksāli nebūtu, nereti šie bērni ir daudz spējīgāki un gudrāki nekā viņu vienaudži. Tiesa gan, ievērojot noteikumu, ka uzmanības deficīta sindroms tiek laikus atklāts un mērķtiecīgi - gan ar medikamentiem, gan uzvedības maiņu – nomākts, norāda Guntis Rozentāls.
Kur rodami slimības cēloņi?
UDS/UDHS saknes var būt visdažādākās: gan ar fizioloģiju, gan sadzīves apstākļiem gan psihoemocionālo stāvokli saistītas. Lūk, daži no iespējamiem cēloņiem:
- smadzeņu funkcijas traucējumi (skābekļa bads grūtniecības laikā vai smagās dzemdībās, dzemdībās gūtas traumas, kas izraisījušas asins izplūdumu smadzenēs);
- vienveidīga pārtika: daudz smagas, termiski apstrādātas pārtikas;
- pārāk liels cukura daudzums lietotajā pārtikā, kas bērnu padara uzbudinātāku; produkti, kuru sastāvā ir pārtikas konservanti, pārtikas krāsvielas utt.;
- UDS var veicināt pārāk ilga laika pavadīšana pie elektroiekārtām - datoriem, videospēlēm.;
- arī elektroiekārtu elektromagnētiskais lauks izjauc cilvēka dabisko, viņam raksturīgo elektromagnētisko lauku, radot emocionālu un psiholoģisku diskomfortu, kas ilgstošas iedarbības rezultātā pārvēršas par slimību.
Otrs cēloņu loks:
- problēmas mājās, nepilna ģimene, nesaskaņas starp ģimenes locekļiem, ar patēvu vai pamāti, rezultātā kā zaudētas mīlestības aizstājēja attīstās hiperaktivitāte, dodot bērnam iespēju nokļūt uzmanības centrā;
- psiholoģiska vai fiziska vardarbība ģimenē un ārpus tās; terorizēšana no skolas biedru puses utt.
Trešais cēloņu loks:
- bērns ir ļoti apdāvināts, un viņam nav citas iespējas izpaust savu radošo enerģiju;
- bērnam var būt grūtības mācībās, un viņš neko nesaprot;
- cita starpā viens no cēloņiem var būt bērna temperamenta tipa ignorēšana mācību procesā.;
- tikpat labi cēlonis var būt vienkārši garlaicība, vēlēšanās ar hiperaktivitāti piesaistīt sev vispārēju uzmanību.
Vai manam bērnam ir UDS/UDHS?
- Bieži nespēj pievērst ciešu uzmanību detaļām vai pieļauj neuzmanības kļūdas skolas uzdevumos un citās aktivitātēs;
- Bieži nespēj noturēt uzmanību uzdevumos vai rotaļu aktivitātēs;
- Bieži šķietami neklausās, kad tiek tieši uzrunāts;
- Bieži neseko instrukcijām un nespēj pabeigt skolas darbus vai mājas uzdevumus un pienākumus;
- Bieži izvairās vai nelabprāt un ar nepatiku iesaistās darbos, kas prasa noturīgu mentālu piepūli (kā, piemēram, skolas uzdevumi vai mājas darbi);
- Bieži pazaudē uzdevumu veikšanai vai aktivitātēm nepieciešamās lietas (piemēram, rotaļlietas, skolas uzdevumus, zīmuļus, grāmatas vai darba rīkus);
- Bieži uzmanību novērš ārēji stimulētāji;
- Bieži ir aizmāršīgs ikdienas aktivitātēs;
- Bieži izsaka atbildes, pirms jautājums vēl ir pilnībā noformulēts;
- Bieži ir grūtības gaidīt savu rindas kārtību;
- Bieži pārtrauc citus vai ielaužas citu nodarbēs (piemēram, sarunās vai rotaļās).
- Lai bērnam varētu diagnosticēt UDHS, iepriekšminētajam sarakstam jāpievieno hiperaktivitātes simptomi.
Tas nozīmē, ka bērnam jāuzrāda vismaz seši no šādiem simptomiem vismaz sešus mēnešus:
- Bieži dīdās sēdeklī, nemierīgas kājas un rokas;
- Bieži atstāj savu solu klasē vai citās situācijās, kad paredzēts palikt savā vietā;
- Bieži skraida apkārt vai kaut kur rāpjas nepiemērotās situācijās;
- Bieži ir grūtības rotaļāties vai iesaistīties atpūtas aktivitātēs klusi;
- Bieži uzvedas tā, it kā viņu nemitīgi "darbinātu kāds motors";
- Bieži pārlieku daudz runā.
Ko darīt, ja radušās aizdomas par UDS?
Daži no biežāk ieteiktajiem padomiem vecākiem, kuru bērni sirgst ar UDS/UDHS - ieviest mājās noteikumus un tiem arī strikti sekot, piemēram, noteiktā kārtībā organizēt mājasdarbu izpildi, gulētiešanu utt. Izvairies no bērna argumentiem - ja reiz ir noteikumi, tad tie jāievēro bez ierunām.
Bērniem ar UDS/UDHS vieglāk izpildīt zināmus rutīnas darbus nekā katru dienu rīkoties citādāk.
Slavē bērnu par darbiem, kas viņam izdodas, apbalvo par labi paveiktiem mājas darbiem, sakārtotu istabu utt. Tas, starp citu attiecas arī uz pašiem vecākiem.
Runājot ar bērnu, jāpanāk 100% uzmanība, - jāizslēdz TV, radio, dators; jāskatās bērnam acīs, ja nepieciešams, pat jāsaņem aiz rokas; ne vecāks, ne bērns šajā laikā nedrīkst novērst uzmanību uz citām lietām, jo tikai tā iespējams panākt savstarpēju sapratni.
Fakti par UDS/UDHS; Latvijā šis sindroms piemīt tūkstošiem bērnu
Pasaulē veiktie pētījumi rāda, ka ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu slimo 5-10 procenti bērnu. Latvijā tas ir aptuveni līdz 20 tūkstošiem skolas vecuma bērnu. Tas nozīmē, ka katrā klasē var būt kāds bērns ar uzmanības deficīta vai hiperaktivitātes sindromu.
Vecāku pieredze no Cālis.lv foruma
Lūdzu padomus no mammām, kam ir pieredze šādu bērnu audzināšanā. Vispār interesē kādi šie bērni ir, kad pieaug? Nē, nu nekāda diagnoze oficiāli nav uzstādīta, bet psihiatrs ir izteicis aizdomas.
Aktivitātes viņam pietiek, taču manu bērnu tas vēl vairāk uzbudina, viņš nevar nomierināties un "atiet" pēc tam. Riteņbraukšana, piemēram, izpaužas tā , ka pabrauc nelielu gabalu un lec nost - vajag žagarus pacelt, ar kuriem vicināties, bakstīt garāmgājējus, ar rokām rakt melnzemi un izmētāt, apķert kokus vai laternu stabus utt. Viss novērš uzmanību. Pie tam darbības parasti destruktīvas, uz vietas mierīgi nedzīvojas vispār. Lai vannasistabā es pagrieztos pēc nagu šķērītēm, man jāpietur pie rokas, lai, piemēram, neizgāž veļas kasti vai neielien pie pulveriem. Un nekādi ultimāti nelīdz, ir pilnīgi bezspēcīga sajūta, ka tu uzšauj bērnam pa dibenu un viņš vienkārši smaida un turpina darīt to pašu. Vēl joprojām nevaru piedot sev šo vājumu..."
"Mums ari aizdomas uz hiperaktivitāti. Neirologs apstiprināja. Tieši tas pats nemiera gariņš – ne brīdi nevar pagriezties, ka kaut kas nebūtu izdarīts. Māju demolē nepārtraukti, tiklīdz sakārtoju, tūdaļ viss atkal no skapjiem izslaucīts uz grīdas, ja iedodu plastilīnu vai guašas krāsas, tad gan stundu viens pats ņemas, bet pēc viņa jāmaina dzīvoklis, tepiķis nav lietojams, pats nav nomazgājams. Kaut ko jau darbojas arī viens, bet pēc viņa ir nenormāls bardaks, ko atsakās kārtot. Ar gulēšanu arī švaki, ja neliek viņam nevajag, dragā visu dienu drausmīgos tempos. Brīnos, kur viņam pietiek spēka un enerģijas, jo es no viņa ikdienā tā esmu piekususi, ka gribas atpūsties, bet nav kad.
Ir arī laba ziņa, brīžiem esmu iemācījusies ar viņu sastrādāties, ja es ko jautāju, jautāju, tā, lai viņš manu jautājumu apstiprinātu, piekristu, ka tā viņš ir ar mieru. Pirms došanās ārā no mājas, vai nu iepriekšējā vakarā vai tieši pirms iziešanas no mājas, tad ir normāli uz ielas vai sabiedrībā, visu klausa, jo zina, kas tālāk sekos. Bet tas ir tikai tad, kad es ar viņu esmu viena, kad blakus vīrs, nekas tāds nav iespējams sarunāt, tad iet un plosās, izrādās no vienas vietas."
"Jau kādu laiku esmu tādā nelielā apjukumā un pārdomās. Puika septembrī sāka pirmo klasi, sākumā viss bija kārtībā, pirmā pusgada vidū skolotāja ierunājās par attīstības traucējumiem plus hiperaktivitāti. Iemesls - neklausās skolotājā, daudz ko grib darīt pa savam, pārrunās par sadarītajām blēņām neiesaistās. Pieteicu vizīti pie speciālista, bet vēl gaidām. Apjukums tajā ziņā, ka mājās klausa, pie aukles klausa, protams, ar izņēmumiem, jo, jā, esmu izlutinājusi, un ir stingrs raksturs, ja iedomājas, tad iet uz mērķi, lai kas ceļā būtu.
Mācībās iet labi, zina burtus un ciparus, ātri apgūst arī lietas, kas nebūtu jāzina un jāatceras. Runāju ar ģimenes ārsti, saka, ka normāls, runāju ar skolas māsiņu - saka bērnam viss labi. Viena no skolotājām saka, ka viss kārtībā, otra pastāv uz problēmām un ar otro ir neklausīšana visu laiku. Man ir apjukums - problēma vai vienkārši nesaprašanās ar skolotāju? P.S. Ir man puika aktīvs, bet tajā pašā laikā var noturēt uzmanību- krāsot, likt lego, lasām grāmatas."
"Nepareiza pārtika, saldumi izraisa bērnos hiperaktivitāti."
"Piekrītu. Ierobežo saldumus, kviešus un pienu, un skaties, vai būs uzlabojums. Pievērs uzmanību pareizam uzturam. Nodrošini bērnam regulāru sportošanu un pastaigas svaigā gaisā. Ik vakaru izrunājies - kas notiek skolā, kāpēc. Kas sanāk, kas nesanāk. Pie kā mājās jāpiestrādā."
"Man ir divi bērni, vecākais bija un daļēji laikiem vēl ir hiperaktīvais uz visiem 100%. Tāpēc man ir, ar ko salīdzināt - meita (salīdzinot) ir daudz mierīgāka, savāktāka, spēj koncentrēties, saprast, savaldīties utml. Tomēr ar visu to, tiklīdz viņa ir divatā ar mani (bez brāļa), piemēram, slimnīcā, viņa paliek ļoti, ļoti aktīva (tieši fiziski, skraida, visu ko dara - lec bez mitas utml.) Mājās tik ļoti aktīva nav. Attiecīgi visi ārsti, kas viņu redz, saka - hiperaktīva. Man pašai (pat ar to aktivitātes stadiju, kāda ir ārstu apskates laikā) viņa neliekas hiperkatīva, jo ir vecākais, ar ko salīdzināt."
"Mūsu zaķēnam ir UDHS un neiroze, tā kā mēs katru dienu saskaramies ar emocionāla rakstura traucējumiem un audzināšanai nepakļaujas šis bērns. Reizēm, ja godīgi, pārņem tāda bezcerības sajūta un izmisums, jo vedam pie ārstiem gadiem, bet tik un tā mums ir visas šīs problēmas. Varbūt tad nevest vairs pie tiem ārstiem? Man sāk likties, ka ārsti tikai rakstīšanas pēc izraksta zāles, jo rezultāta nav vai tas ir tik minimāls, ka es to nemanu. Es saprotu, ka ir daudz tādu vecāku kā es, kuriem bērni ir ar šo diagnozi, taču man tas neliek justies labāk vai saprastākai, esmu viena ar šo problēmu. Vēlētos, kaut varētu ar kādu aprunāties, padalīties. Bērns naktīs kliedz ,murgo, pa dienu nav valdāms, bļauj, skrien, lec, nedzird nevienu, kad ar viņu sarunājas, viņš skatās prom un šķiet, ka neuztver to, ka es ar viņu runāju. Tas ir briesmīgi."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
