Dažreiz tu ar tādām ilgām raugies uz draudzenes mazuli, kurš klusumā spēj nosēdēt veselu stundu, no klucīšiem būvējot torņus un pilis. Uz mīlīgo meitenīti, kura jau 15 minūtes bez pārtraukuma un aizķeršanās deklamē kāda dzejnieka vārsmas, uz burvīgajiem dvīņiem, kuri vēl kā bērni ir neveikli, bet ar redzamu prieku dejo pīlēnu deju. Vai uz piecgadnieku pārīti, kuri spēlējas mammās un tētos vai slimnīcās, vai skolās.
Taču šajā laikā tavs dēls nēsājas ar velosipēdu pa pagalmu kā viesulis, biedējot kaķus un izbraukājot puķu dobes. Un ar nožēlu tu sev atzīsti, ka viņš nekad nekļūs par slavenu arhitektu, kā puika ar klucīšiem, vai spēcīgu oratoru, kā tā meitene, kura lasa dzeju, arī par dejotāju nē – kā mazie dvīņu puikas, un izskatās, viņu neinteresē citi cilvēki un viņu attiecības, jo bērns nespēlē nekādas lomu spēles, izņemot cenšanos kļūt rekordistu lēkāšanā pa dīvānu. Un vēl tu atceries briesmīgu anekdoti: "Tēvam bija trīs dēli: divi gudri, bet trešais – futbolists". Vecmāmiņa izdveš: "Kaut tikai vesels būtu". Un tev paliek pavisam bēdīgi, jo tavs bērns nav gudrītis.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
