Izjūkot attiecībām, kurās šķiršanās ierosinātājs bijis tikai viens no partneriem, mīļotā cilvēka aiziešana aiz sevis atstāj īstu postažu – ja pamesta ir sieviete, viņā strauji sagrīļojas iepriekš šķietami tik nesatricināmā pašapziņa, ticība sev – saviem spēkiem un sievišķībai.
Savukārt, ja pamests tiek vīrietis, viņš, pretēji sievietei, kura centīsies situācijā rast savu vainu, noskaidrot kļūdas, lai tās vairs neatkārtotu, un notikušo atkal un atkal pārrunās ar draudzenēm, meklēs aizmiršanos.
Un šai brīdī duelim pievienosies trešais spēlētājs. "Plāksteris". Kāds, kurš atgādinās, cik lieliskas esam, šķitīs gana jauks, taču ne pārlieku iekārojams, tā neradot risku apdedzināties atkal. Vai kāda. Kāda, kura būs aizrautīga, bezrūpīga, radīs viegluma sajūtu un ļaus atgūt satricināto vīrišķo pašapziņu, tikšanās reizēm iztiekot bez sadzīvisku ķibeļu risināšanas.
Jāatceras gan, ka plāksteri mēdz pielipt ādai. Tos noplēst ir grūti, taču savu funkciju tie tomēr arī vairs īsti nepilda. Un tā nu mēs staigājam. Atlupušām maliņām, laiku pa laikam savu plāksteri paknibinot, taču tomēr "vēl brītiņu" to paglabājot. Jo noplēst jau arī ir grūti. Sāp. Un, ja nu brūce atkal sāks asiņot?
Līdzīgi var gadīties arī attiecībās. Sākotnējais "Plāksteris" no ziedu dāvinātāja, labas kompānijas, dodoties uz restorānu vai teātri, un kāda, kura rokās vientulīgos brīžos uz brīdi aizmirst par savu lauzto sirdi, kļūst par pastāvīgu lielumu mūsu ikdienā. Pēkšņi mēs attopamies attiecībās, kur "Plāksteris" ir kļuvis par jauno "mīļumu", "zaķi", "runčuku". Par partneri.
Cik dzīvotspējīgas šīs attiecības būs? Ir zināmi gadījumi, kad attiecības ar "Plāksteri" turpinās pat sešu gadu garumā, trim no tiem, baidoties no vientulības, esot pilnībā destruktīviem, mākslīgi radītiem, apzināti uzturētiem, līdz galam neizsāpētiem, vainas apziņas krāsotiem.
Tāpat ir attiecības, kurās "Plāksteris" acīmredzami apzinās savu lomu – neraugoties uz paša iemīlēšanos, tur sievietes roku, viņai joprojām raudot par iepriekšējām attiecībām, kuru radītajiem jautājumiem atbildes nav sniedzis ne vientulībā, ne ar "Plāksteri" pavadītais laiks. Mierina. Atklāti atzīst – "Tu esi mana vienīgā, labākā, mīļākā, neatkārtojamākā".
Un tā nu brīdī, kad esam jutušās ievainojamas, uzbūrušas prātā ne pārāk glaimojošu ainu, kas sastāv no mums, liela, tomēr pārāk tukša dzīvokļa un apziņas, ka īsti nevienam, izņemot savus vecākus, omīti un labāko draudzeni nerūpam, šie vārdi pār mums nolīst kā silts sīrups.
Paraugāmies uz savu "Plāksteri", paknibinām nolupušo maliņu, šur tur piespiežot ciešāk un nokasot līmes krikumus, lai vēl kādu laiku pastaigātu. Nosodāmi, pieņemami, gļēvi, varbūt patiesībā gluži cilvēcīgi?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
