'Kļūdas, kas nogalina mīlestību' - sievietes pārdomas par pašas vainu laulības iziršanā  (2)

Savu skatījumu par pašas laulības izjukšanu ir sniegusi arī publiciste un žurnāliste Slouna Bredšova (Sloane Bradshaw). Lūk, autores spriedumi par sevis pieļautajām kļūdām partnerattiecībās, kas veicināja laulības izjukšanu un lika attiecībām rezultēties vien neveiksmē, kā arī psihoterapeites Benitas Griškevičas komentārs par to, kā attiecībās veiksmīgi risināt strīdus un atteikties no vainas uzņemšanās par iespējamām nesaskaņām.

Mīlestība pret bērniem ir tik viegla un bezrūpīga! Tu viņus dievini vien tāpēc, ka viņi ir tavi bērni, savukārt viņi tevi mīl ar beznosacījuma mīlestību – vien par to, ka esi viņiem līdzās. Savukārt mīlestība partnerattiecībās, manuprāt, ir pretēja. Nav noslēpums, ka attiecības ir jākopj, taču es ik reizi, kad jutu, ka mūsu laulībā ir parādījušās problēmas, no tām norobežojos, izvēloties laiku pavadīt ar bērniem. Tā nu viņi un mūsu kopīgās aktivitātes bija mans vairogs, kas ļāva nedomāt par nesaskaņām starp mani un bijušo vīru.

Tāpat es arī nepavadīju naktis, guļot ar savu vīru mūsu laulības gultā. Pārmetot viņam krākšanu, piespiedu viņu pārcelties uz viesistabas dīvānu, savukārt, rūpējoties par bērnu nakts mieru, nereti ļāvu viņiem gulēt pie sevis.

Tā rezultātā mēs ar bijušo vīru atsvešinājāmies. Mēs nepavadījām laiku divvientulībā, pārtraucām interesēties viens par otra ikdienu, aizmirsām kopīgi lolotos sapņus. Es savu uzmanību veltīju tikai bērniem, kā rezultātā vīrs arvien biežāk jutās lieks. Gluži kā ciemiņš pats savās mājās, no malas raugoties uz ģimeni, ko biju izveidojusi es, apvienojoties ar bērniem un viņu no šī apļa izslēdzot.

Mani vecāki pie mums viesojās regulāri, reizēm ierodoties bez brīdinājuma un gluži vienkārši ienākot mūsu viesistabā. Viņi "palīdzēja" mums paveikt lietas, kurās mums pat nebija nepieciešams padoms, zināmā mērā nosakot arī mūsu ikdienas dzīvi. Pat savus atvaļinājumus mēs pavadījām ar viņiem, dodoties kopīgos ceļojumos. Tāpat viņi iesaistījās arī bērnu audzināšanā.

Nevēloties vecākus aizvainot, es ļāvu viņiem aktīvi regulēt mūsu ikdienu. Tajās retajās reizēs, kad tomēr iestājos par savas ģimenes neatkarību un autonomiju, jau pēc dažām dienām jutos vainīga viņu atraidīšanā, un ikdiena atgriezās ierastajās sliedēs. Tā nu manam bijušajam vīram bija nācies apprecēties ne tikai ar mani, bet visu manu ģimeni.

Man šķita, ka savos izteikumos esmu vien godīga un atklāta, taču patiesums, kā zināms, mēdz būt sāpīgs. Mums vienam otra klātbūtnē jūtoties arvien ērtāk, es nebaidījos ar viņu runāt pamācošā tonī, nereti pārlieku tieši norādot uz viņa vājībām. Un, pats ļaunākais, es tās apspriedu ar citiem – vecākiem, draudzenēm, pat kolēģēm. Turklāt nereti pat viņa klātbūtnē.

Tā nu es, tā vietā, lai celtu sava vīrieša ego, to brutāli iznīcināju. Nicīgi izteicos par viņa panākumiem darbā, kritiski vērtēju viņa draugus, pamācīju viņu it visā, lai gan atsevišķas lietas viņš nebūt nedarīja nepareizi. Viņš tās vien darīja tā, kā es neuzskatīju par pareizu.

Šobrīd to atceroties, mani pārņem kauns, taču apzinos, ka ar viņu runāju tāpat kā ar mūsu bērniem. Izmisīgi alku viņā saskatīt vīrišķīgu un pašpārliecinātu vīrieti, taču tai pat laikā neļāvu sev viņu tādu redzēt. Tāpat es nekaunējos viņam norādīt, ko tieši (un parasti visu!) viņš darīja nepareizi intīmas tuvības laikā.

Tā rezultātā es pilnībā zaudēju cieņu, ko pret viņu izjutu mūsu attiecību sākumposmā, un mans bijušais vīrs to apzinājās. Uz šāda pamata nav iespējams būvēt nevienas attiecības, turklāt mana rīcība, visticamāk, sagrautu pat vissaskanīgāko un harmoniskāko laulību.

Jāpiebilst, ka es pat necentos to darīt. Uzskatīju, ka, lai mājās valdītu vismaz zināms miers, man labāk ir noklusēt savas domas un sajūtas, par tām nerunājot skaļi. Tā nu visi mazie ikdienas sīkumi, aizvainojumi, vilšanās un sarūgtinājumi laika gaitā sakrājās, radot pamatīgu konfliktu ar tālejošām sekām. Tas, protams, ietekmēja gan manu pašsajūtu, gan to, kā mans bijušais vīrs uz mani lūkojās. Atminoties to, kā izturējos, man pat šobrīd paliek neomulīgi.

Ja vien es savas pasīvās agresijas un dusmu lēkmju vietā būtu centusies runāt civilizēti, paužot savas izjūtas un to, kā vīrietis tās ietekmē, ļoti iespējams, mūsu laulību nebūtu piemeklējis tās sabrukums. Apzinos, ka, vien rodot kompromisus, ir iespējams uzturēt harmoniju un savstarpējo saskaņu, kas kopdzīvē ir tik svarīga, taču tolaik es tam nebiju gatava. Tā nu nemitīgie strīdi, kas pamazām kļuva arvien biežāki, man atkal un atkal zaudējot savaldību, gluži vienkārši mūs iztukšoja," rezumē publiciste.

Vainīgā meklēšana un prasmīga nesaskaņu atrisināšana ir tēma, kas ikvienās attiecībās ir ne vien emocionāli spilgti iekrāsota, bet arī bezgala interesanta un pētīšanas vērta, ja vien izdodas no tās emocionāli distancēties. Es noteikti neieteiktu pārlieku dramatizēt un dzīvot ar izjūtu, ka strīdēšanās kaut ko nogalina. Kā zināms, strīdos kaut kas var arī dzimt, tiesa, - ar noteikumu, ja mākam strīdēties.

Savukārt māka strīdēties attīstās tad, ja atkāpjamies no cerības apmierināt daudzas savas vajadzības (iegūt mieru, cieņu, atzinību, mīlestību, vairot pašcieņu un tamlīdzīgi) vienā strīdā, tā vietā akcentu liekot uz uzklausīšanu un sadzirdēšanu. Respektīvi - jo vairāk neapmierinātu vajadzību, jo lielāka iespēja, ka strīdēšanās būs destruktīva. Strīdi un konfliktu risināšana piedzīvo pārmaiņas līdz ar attiecībām. Nobriest partneru personības, mainās un attīstās attiecības, arī partneru izjūtas domstarpību laikā mainās, gadiem ejot.

Jāpiebilst, ka nav mazsvarīgs arī emocionālais fons, uz kura notiek regulārie kašķi jeb mazās drāmas. Būtu svarīgi abiem attiecību dalībniekiem atbildēt uz jautājumu, - kā jūtaties vispār šajās attiecībās. Kādā posmā ir pašas attiecības? Varbūt ir kaut kas neatrisināts vai grūti risināms, kas ikdienā liek just spriedzi. Lai strīda liesma tā kārtīgi iekurtos, vajadzīgi zināmi apstākļi (sprādzienbīstami, ja tā varētu teikt). Ja pāris ilgstoši dzīvo apstākļos, kas apdraud attiecības, jārēķinās, ka arī ikdienas saskarsme var būt spriedzes un trauksmes lādēta.

Nereti partneri it kā uzmana viens otru, jūt vajadzību pēc tuva kontakta, bet viņiem trūkst tradīciju ikdienas saskarsmē, kas novērstu informācijas trūkumu un sniegtu vairāk miera un pārliecības. Te ir ko darīt, lai atrastu savu veidu savlaicīgai informācijas apmaiņai.

Aiz katra strīda un aiz katra mīļoto cilvēku dialoga ir kāda vajadzība, kas var palikt arī vārdos neizteikta. Nereti sievietes jūtas aizvainotas par to, ka partneris it kā liek uzņemties vainu par sarežģījumiem un saspīlējumiem. Tomēr atbildība - ņemt šo piedāvājumu vai nē - ir vien viņu pašu ziņā.

Vai mīļotie cilvēki nevar būt dažādās domās par kādiem jautājumiem un tiešām par visu jābūt vienisprātis? Vieglāk skatīties uz to, kas notiek attiecībās, ja gluži vienkārši atsakās lietot šo vainas terminu vispār un tā vietā runā par vajadzībām (pēc drošības, piederības, u.c.) un izjūtām (satraukums, dusmas, bailes...) Vaina, savukārt, paredz apsūdzības, pierādījumus, cietušo un pāridarītāju, attaisnošanos un sodīšanu. Partneru saskarsme labāk izdodas, ja tā tiek atbrīvota no vajadzības cīnīties, aizvietojot to ar rūpēm un interesi vienam par otru.

No vienas puses - jāmēģina apzināties to, kas parasti strīdos notiek automātiski - kā tiek izmesti āķi, kā uz tiem tiek reaģēts, kā notiek uzķeršanās un kā aizrauj emociju virpulis, ko nav iespējams nobremzēt. Tātad, - nepieciešama analīze, un to var veikt tikai ar skaidru galvu, un vislabāk, - kāda cita, - neitrāla cilvēka klātbūtnē vai vadībā.

Nereti attieksmi pret strīdēšanos nosaka emocionālā pieredze, ko nesam no bērnības, un tajā mēdz būt daudz automātisku un nepavisam ne racionālu domu un reakciju. Tad, kad esam pietiekoši zinoši par sevi, saprotam, kas notiek un ko dara partneris, ir iespējams lielākā mērā saglabāt vēsu prātu un neiesaistīties cīņās, bet būt vērīgiem un jūtīgiem pret partnera vajadzībām un pašiem savu vajadzību saglabāt līdzsvaru.

Iesaku eksperimentēt ar reakciju uz partnera "piedāvājumu" pastrīdēties. Kas varētu būt visneiespējamākā absurdākā, abiem visnegaidītākā reakcija? Varbūt tieši tā var nostrādāt vislabāk? Kā ir ar humoru? Tā vienmēr ir laba iespēja paraudzīties uz situāciju no jautrās puses. Ieteiktu mēģināt saklausīt strīdu tēmu jeb caurviju motīvu - par ko ir "stāsts"? Par ko notiek cīņa? Varbūt to no mīļotā cilvēka var dabūt citā veidā?