<a rel="cc:attributionURL" href="http://500px.com/ap_photographie">AP Photographie</a> / <a rel="license" href="http://creativecommons.org/licenses/by-nc-nd/3.0/deed.en_US">CC</a>
"Vēršos pie jums pēc padoma šādā situācijā. Man ir četrus gadus veca meita, un kopš aptuveni divu gadu vecuma ir parādījušās grūtības ar viņu normāli sadzīvot. Viņas uzvedība bieži ir kaitinoša, izaicinoša. Sevišķi tā kaitina manu vīru, kā rezultātā veidojas izteikti sliktas attiecības meitai ar tēvu.

Meitai ir tieksme nemitīgi runāt, pārtraukt citus, darīt visu pa savam, ir izteikti nesavaldīga, bet, ja kaut kas jādara, kas nešķiet pietiekami interesants (jākārto savas mantas, jāmazgājas, jāģērbjas, u.c.), tad "stiepj gumiju" – izdomā visādus ieganstus to nedarīt, pievērš uzmanību jebkam citam (piemēram, TV) vai darbojas izteikti lēni. Vīrs uzskata, ka viņa to dara speciāli, lai mūs kaitinātu, bet es jūtu, ka šajā rīcībā nav ļauna nodoma – viņa vienkārši tāda ir, un ar pacietību un izdomu var ar viņu tīri labi tikt galā (piemēram – iespēju robežās izvairīties no uzmanību novērsošiem faktoriem, pievērst bērnam vairāk pozitīvas uzmanības, ļaut pašai izdarīt izvēli, skaidri definēt noteikumus un adekvātas sekas par to neievērošanu, rūpēties par to, lai noteikumu neievērošanas gadījumā sekas iestātos, u.c.).

Vīrs uzskata, ka viņa to dara speciāli, lai mūs kaitinātu, bet es jūtu, ka šajā rīcībā nav ļauna nodoma – viņa vienkārši tāda ir, un ar pacietību un izdomu var ar viņu tīri labi tikt galā.
Mamma

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!