Kad nav vēlmes pēc laulības jeb Pazīmes, ka neesi gatava saistībām, un tās skaidrojoši iemesli

Vien tad, kad sevi būsi iepazinusi tik labi, cik vien iespējams, un dzīvosi saskaņā ar sevi, arī partnerattiecības, kurās iesaistīsies, būs harmoniskas un veiksmīgas. Izprotot savu personību, apzinot mērķus, vērtības un dzīves prioritātes, ir krietni vieglāk veidot saskanīgu kopdzīvi ar partneri. Savukārt, esot nemitīgos sevis meklējumos, vari, to gluži negribot, sāpināt mīļoto, apjaušot, ka nopietnām saistībām patiesībā nemaz neesi bijusi gatava.

Nav noslēpums, ka mūsu ikdienas komforta līmeni lielā mērā nosaka finansiālā situācija. Lai cik ļoti arī mēs nevēlētos pārtikt vien no mīlestības un svaiga gaisa, veidojot jaunu ģimeni, spēja nodrošināt sevi un parūpēties par visu sadzīvē nepieciešamo ir vitāli būtiska. Jāpiebilst, ka arī dažādi pētījumi par minēto tēmu apstiprina, ka pāri, kas laulības noslēdz, esot finansiāli stabili, šķiras krietni retāk, salīdzinot ar pāriem, kuri uzreiz pēc laulību noslēgšanas sadzīvo ar naudas trūkumu.

Agrā jaunībā ziņkāre par pasauli ir neizmērojama. Šķiet, tā vien gaida, lai taptu atklāta. Ja jūti, ka vēlme pēc jauniem iespaidiem, redzesloka paplašināšanas, dažādas pieredzes gūšanas un jaunu kultūru un cilvēku iepazīšanas ir lielāka par vēlmi pēc saistību uzņemšanās un nopietnu attiecību veidošanas, nesteidzies ar lēmuma pieņemšanu un velti laiku savas izaugsmes nodrošināšanai.

Teju katra no mums ir piedzīvojusi situāciju, kad kāds, kuram uzticamies, mums liek vilties. Gūtā pieredze laika gaitā var aizmirsties vai, tieši pretēji, rezultēties grūtībās veidot tuvas attiecības un atklāt sevi un savas vājības otram nākotnē. Ja arī tu esi piedzīvojusi nodevību, sāpīgu šķiršanos vai neveiksmīgas attiecības, kuru aizmiršana prasījusi ilgu laiku, vēlme atturēties no nopietnu saistību veidošanas līdz brīdim, kad jutīsies gatava atkal atklāties cilvēkam, ar kuru esi izvēlējusies būt kopā, ir tikai likumsakarīga.

Nešausti sevi par to, jūtoties neatbilstoša valdošajiem standartiem, kas paredz apprecēšanos un ģimenes veidošanu, tiklīdz ir sasniegts "zināms vecums". Katrai no mums taču tas var būt atšķirīgs!

Ikvienai no mums ir laiks, ko pavadīt ar sevi, lai izbaudītu vienatni un pašas sabiedrību, tā atjaunojot iekšējo enerģiju. Taču gadījumā, ja jūti, ka vienatnē jūties labāk nekā, esot ar otru cilvēku, zini, ka tev vēl ir nepieciešams laiks sevis izzināšanai un pilnveidošanai. Šādā gadījumā otrajai pusītei dot cerības par iespējamu nopietnāku saistību uzņemšanos būtu negodīgi, jo vilšanos nāktos piedzīvot jums abiem.

Lai to nepieļautu, baiļu vai neērtības sajūtas dēļ nesaki "Jā!" brīžos, kad labprātāk atbildētu ar "Nē!", un nekaunies no vēlmes pavadīt laiku ar sevi, tā izzinot pašas personību, tās vēlmes un ambīcijas!

Turpinājumā lasītājas vēstule par minēto tēmu, kā arī psiholoģes Ivetas Gēbeles komentārs.

"Esmu sieviete nedaudz pāri 30. Sūdzību par uzmanību no vīriešu puses man nav. Esmu bijusi dažādās attiecībās, ir bijuši arī pāris precību piedāvājumi, bet vēlme tos pieņemt man nav bijusi.

Nav tā, ka nevēlos ģimenes attiecības ar otru – man patīk darboties pa māju, gatavot ēst un nodarboties ar radu bērniem, bet neizjūtu vajadzību pēc vīrieša ikdienā sev blakus. Ir gan bijis viens cilvēks, ar kuru būtu vēlējusies kopīgu ģimeni un bērnus, bet viņam pašam ir ģimene un pirms tam piedāvājums veidot kopīgu ģimeni no viņa puses nav izskanējis. Un mana vēlme attiecībā uz šo vīrieti, vēl nenozīmē ka šajās attiecībās es būtu jutusies pilnvērtīgi.

Jautājums ir tāds – vai man sevī ir jāmeklē kādi iemesli, kāpēc manī nerodas vēlme veidot ģimeniskas attiecības ar kādu vīrieti, jo piedāvājumi ir bijuši un ir. Noskaņota pret ģimenes attiecībām neesmu, bet veidot ikdienas kopdzīvi ar vīrieti tāpēc, ka sabiedrībā tā ir pieņemts darīt un, iespējams, pieaug tā cilvēka vērtība citu acīs, es nevēlos. Man ir labas attiecības ar tēvu un citiem ģimenes vīriešiem, viņus cienu un augsti vērtēju kā vīriešus un ģimenes cilvēkus.

Daudzu gadu garumā ir izveidojušās arī draudzīgas, garīgas attiecības ar citiem vīriešiem draugiem, bet tuvākās nestājos. Jūtos piepildīta arī bez kā tuvāka. Vai šādi dzīvot ir pieņemami?" Ilze

Konsultē psiholoģe Iveta Gēbele

"Uz šiem jautājumiem nav viennozīmīgas atbildes, tāpat arī viennozīmīgi nav iespējams atbildēt uz jautājumu, ko darīt, vai meklēt sevī iemeslus vai kaut kur citur. Ļoti iespējams, ka atbilde slēpjas kaut kur dziļāk. Es šobrīd varētu minēt iespējamos variantus, kas varētu būt par iemesliem.

Skatoties no pasaku terapijas skatījuma, ja esat tik pašpietiekama, ka vīrieti nevajag blakus, varbūt esat no tām, par kurām raksta pasakās – par pašpietiekamajām sievietēm, raganām, burvēm, fejām, kuras ir pārsvarā vienas, ir gudras un spējīgas par sevi gan parūpēties, gan pastāvēt. Šādā gadījumā nav jāpārmet sev, ka varbūt sabiedrības acīs tas ne visai pieņemami izskatās. Bet šeit ir jautājums par došanu, pasakās šīs sievietes ir ļoti gudras un savas zināšanas nodod tālāk. Viņas ir devējas un dāvinātājas.

Skatoties no Ģimenes sistēmiskā skatījuma, reizēm gadās tā, ka sieviete kaut kur ir pazaudējusi savu sievišķību un līdz ar to savu sievietes lomu, tas ir saistīts ar senčiem, kur iespējams sievietes ir bijušas vīrišķīgas, ar visu tikušas galā pašas, vīrietis ir bijis izstumts no ģimenes sistēmas, bijis kā nevērtīgs, vai varbūt sieviete ir lojāla kādai citai savas dzimtas sievietei, kura nav realizējusi sevi kā sieviete - māte, sieviete - sieva. Bet varbūt ģimenes vīrieši ir tik spilgtas personības, ka nav iespējams atrast neko labāku, un ir ļoti spēcīga saite ar tēvu, arī tad meitenēm ir grūti aiziet no savas ģimenes, tie ir gadījumi, kad ir runa par ir tēva meitām.

Es ieteiktu atrast iespēju parunāt ar kādu no speciālistiem, ar kuru rodas labs kontakts un izzināt jūsu dvēselē apslēptos iemeslus, kāpēc tā notiek un ko ar to darīt. Varbūt nekas nav jāmaina, bet sievietei kā "devējai un radītājai" ir svarīgi nodot savu mīlestību un zināšanas tālāk. Parasti tas notiek caur ģimeni, bet ir arī citi veidi kā to darīt."