- "Mans mazais pieteicās ļoti ātri jau attiecību sākumā. Abortu uztaisīt nepaspēju, un puisis mani pameta. Sāpēja ļoti, gandrīz visu grūtniecības laiku. To periodu atcerēšos kā vienu lielu murgu. Bērns piedzima pirms nepilniem četriem mēnešiem ļoti smagās dzemdībās. Arī tagad viegli nav, iet kā pa kalniem un lejām. Grūtākās jau ir tieši šīs psiholoģiskās sāpes – es savu pirmdzimto nesagaidīšu mīlestībā ar otro pusīti vairs nekad. Tas vilciens ir aizgājis. Man vairs nekad nebūs ģimene klasiskā tās izpratnē.
To ir grūti pieņemt, jo tā jau ir man dzīve, kurā neiet tā, kā gribētos. Ja grūtniecības laikā man bija depresija, tad tagad tā ir kļuvusi vēl lielāka. Protams, pamazām cenšos dzīvi pieņemt tādu, kāda tā ir, bet tas nākas grūti. Ja man būtu jāizvēlas, nezinu, vai spētu otrreiz kam tādam atkal iet cauri. Visticamāk, noteikti nē. Viens ir pati grūtniecība, bet otrs – apziņa, ka tev savs bērns būs jāuztur, viss jāpakārto viņam, turklāt mazajam nebūs tēva.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit
