Skābekļa bads dzemdē vai smagu dzemdību laikā – viens no bērna uzmanības deficīta sindroma cēloņiem  (2)

Par bērnu, kurš nespēj nosēdēt mierā pat īsu brīdi un kura uzvedība atgādina nemitīgu televīzijas kanālu pārslēgšanu, skolotāji, vecāki un apkārtējie saka: tas nu gan ir izlutināts, neaudzināts. Tomēr bērnu psihiatrs mudina vecākus noskaidrot, vai šādā uzvedībā nav vainojama bērna hiperaktivitāte – uzmanības deficīta sindroms.

Brīdis, ka UDS var sākt traucēt

Katra bērna fiziskā un garīgā attīstība norit atšķirīgi. Ir normāli, ka mazi bērni nevar ilgi nosēdēt mierā un ir nevaldāmi. Tikai ar laiku veidojas spēja koncentrēt uzmanību un kontrolēt savas uzvedības impulsus.

Diemžēl, bet pieciem līdz septiņiem procentiem bērnu Eiropā nedaudz novēloti nobriest smadzeņu pieres daivas daļa, kas atbild par nozīmīgām uzvedības funkcijām: impulsu kontroli, mērķtiecīgas uzmanības un koncentrēšanās noturību, aktivitātes regulēšanu (bremzēšanu).

Tas vairumā gadījumu netraucē un neierobežo līdz brīdim, kad sākas skolas gaitas, jo stundās ir jāsēž rāmi, ir jāklausās, ilgstoši jākoncentrē uzmanība, nedrīkst celties un staigāt pa klasi vai palīst zem galda. Seko regulāras neuzmanības kļūdas skolas uzdevumos vai nespēja tos pabeigt, jo uzmanību novērš jebkas – troksnis gaitenī, putns uz palodzes vai garāmbraucoša automašīna. Šie bērni regulāri pazaudē uzdevumu veikšanai vai aktivitātēm nepieciešamās lietas.

Tiesa, dažkārt arī bērnudārzā ir tādi, kuri nevienu brīdi nav mierā un nespēj pievērst vai noturēt uzmanību uzdevumiem un rotaļu aktivitātēm, rada iespaidu, ka neklausās, kad tiek uzrunāti, izvairās vai nelabprāt un ar nepatiku iesaistās darbos, kas prasa ilgstošu uzmanību. Citkārt ir nepacietība, ja ir jāsagaida sava rinda, vai arī bērns ir tik steidzīgs, ka bieži izsaka atbildes, pirms pilnībā izskanējis jautājums, un spēji pārtrauc citu sarunu vai nodarbi.

Šādi uzvedības traucējumi liek domāt par iespējamo uzmanības deficīta sindromu (UDS) vai uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu (UDHS), ko diagnosticē psihiatri, taču mūsdienu medicīnas izpratnē tā nav slimība, bet gan bērna attīstības īpatnība. Meitenēm biežāk novērojams UDS, zēniem – UDHS.

Izlaists vai sindroma upuris?

Bezborodovs uzsver, ka bērna uzvedības cēloņa noteikšanai ne vienmēr nepieciešams ilgs laiks – problēmu dažkārt drīz vien var konstatēt pēc sarunas ar vecākiem, anketējot gan viņus, gan skolotājus, kā arī saziņā ar bērnu. "Ja izrādās, ka mājās un skolā bērna uzvedība krasi atšķiras, tad tās drīzāk ir vides radītas psiholoģiskās problēmas, nevis hiperaktivitātes sindroms," dakteris mierina. Atsevišķos gadījumos uzvedības traucējumu identificēšanai ir nepieciešami papildu izmeklējumi.

UDS un UDHS fizioloģiskais cēlonis ir gan skābekļa bads mātes grūtniecības laikā vai smagās dzemdībās, gan dzemdību laikā gūtas traumas, kas izraisa asins izplūdumu smadzenēs. Ietekmē arī ilgstoša atrašanās elektroiekārtu (televizora, datora u.c.) elektromagnētiskajā laukā, kas izjauc cilvēka dabisko, viņam raksturīgo elektromagnētisko lauku.

Tāpat cēloņus var meklēt nepilnās ģimenēs vai nesaskaņās un konfliktos starp ģimenes locekļiem. "Nav izslēdzams ģenētiskais faktors, jo sarunās ar vecākiem dažkārt noskaidrojas, ka vienam no viņiem bērnībā ir bijusi līdzīga uzvedības problēma, bet toreiz palikusi neatpazīta un nediagnosticēta," piebilst bērnu psihiatrs.

Protams, var gadīties, ka bērns ir ļoti apdāvināts, un viņš mācību vielu apgūst daudz ātrāk par citiem, tādēļ pārējā laikā viņu māc garlaicība, par ko liecina uzvedība.

Bērnam ar UDS vai UDHS var palīdzēt dejošana un peldēšana

Bērniem ar UDS un UDHS var palīdzēt, prasmīgi plānojot dienas režīmu, organizējot vidi un audzināšanu tā, lai būtu ievērotas viņu uzvedības īpatnības. Tā var kompensēt lielu daļu problēmu, jo šiem bērniem vajadzīga skaidra rīcības un uzvedības robeža un pastāvīga pieaugušo uzmanība. Sarunā jāpanāk simtprocentīga uzmanība – jāizslēdz televizors, radio vai dators, jāskatās acīs vai, ja nepieciešams, pat jāsaņem aiz rokas.

Emociju izpausmi un sadarbību ar citiem cilvēkiem veicina smilšu terapija. Ieteicamās fiziskās nodarbības ir peldēšana un dejošana, bet nav piemēroti cīņas vai komandu sporta veidi, jo, piemēram, zaudējuma gadījumā impulsivitāte spēj izraisīt agresīvu reakciju. Skolā viņu vieta ir klases pirmajā solā un, ja vien iespējams, nepieciešams individuāls darbs vai cita mācību programma.

Hiperaktīva bērna stāvokli uzlabo arī medikamenti, kas stimulē smadzeņu darbību. "Zālēm ir īslaicīga iedarbība – kamēr darbojas tablete, arī bērns ir rāmāks. Turklāt šie medikamenti neizraisa pierašanu un ir daudz labāki par iepriekšējās paaudzēs izmantotajiem nomierinošajiem līdzekļiem, jo tad bērns kļuva tikai gurdenāks un miegaināks," iedrošina psihiatrs.

Aptuveni puse UDS vai UDHS radīto simptomu pusaudža gados vairs nav – smadzenes nobriest un uzvedība normalizējas. Tomēr aptuveni trešdaļai šī īpatnība dažādās pakāpēs vērojama arī pieaugušajiem, bet pat tad tā joprojām nav uzskatāma par slimību.

"Impulsivitāte un grūtības bremzēt savus impulsus veicina ātru, agresīvu braukšanu un iesaistīšanos ceļu satiksmes negadījumos, rosina izvēlēties ekstrēmos sporta veidus, rada grūtības darbā, jo nevar koncentrēt uzmanību un drīz vien pārņem slinkums un apnikums, ir biežas sūdzības par miglu galvā. Tādi cilvēki bieži maina darbu, jo sākumā viņiem ir interesanti, bet vēlāk iestājas apnikums un garlaicība," skaidro ārsts Bezborodovs.

No 12. līdz 15. oktobrim Psiholoģijas dienu laikā Veselības centrā "Vivendi" notiek bezmaksas semināri bērnu vecākiem, kuru laikā būs iespēja tikties ar speciālistiem un gūt ieskatu par bērnu psihoemocionālo audzināšanu, grūtībām un to risinājumiem. Tikšanās laikā būs iespēja arī uzdot savus jautājumus bērnu psihiatram Bezborodovam par uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu.