Varētu šķist, kas gan tur slikts, ja bērns peldas vecāku mīlestībā? Vai tad tieši tā nav vislabākais ierocis, lai bērns justos drošībā un viņā attīstītos spēcīgs pašvērtējums? Tomēr, ja vecāki izjūt paniku ik reizi, kad bērns ieklepojas un sevi šausta par tādu ļaunu rīcību, ja liek bērnam sakārtot savu istabu, tad šādiem vecākiem vērts padomāt par to, kā aizsargāt personīgo drošību un pašcieņu.
Piedāvājam ielūkoties dažos speciālistu padomos par to, kā pārstāt dzīvot tikai bērna iegribu un vēlmju piepildīšanai, kurus apkopojis portāls Letidor.ru. Ieteikumi arī no pašmāju psiholoģes.
Pirmais solis. Saprast aklās mīlestības sekas
Ja koncentrējas nevis uz vecāku mīlestības pozitīvo nozīmi, bet tās trūkumiem, izveidojas gana garš saraksts. Pirmkārt, mamma, kurai nav citu interešu dzīvē, izņemot svētkus bērnudārzā vai nesekmīgu atzīmju labošanu matemātikā, piespiež bērnu pieņemt māti kā ērtu "mobilo ierīci", nevis kā atsevišķu personību. Otrkārt, pierodot būt Visuma centrā, bērns visai viegli šo pieredzi pārņem, komunicējot ar citiem bērniem. Nezinot, kas ir atteikums, nezinot nekādus ierobežojumus, diezin vai viņš spēs pats nākotnē radīt harmonisku ģimeni. Visbeidzot, treškārt, akla vecāku mīlestība – ir vecs un pārbaudīts neatkarības ierobežojums. Bērnam nav nekādu iespēju pieņemt jebkādus lēmumus, jo mamma visā iesaistās: sākot no kurpju auklu aizšņorēšanas un beidzot ar draugu izvēli.
Otrais solis. Meklējot slēptos iemeslus
Dažreiz, lai saprastu, ar ko saistīta aklā un neizmērojamā mīlestība pret bērnu, nākas visai dziļi rakt. Gadās, ka iemesli rodami vēl bērnībā: piemēram, kad mamma bijusi maza meitene, viņai nomiris sunītis, vēlāk – kāmītis, bet viņa secinājusi, ka nav bijusi spējīga kārtīgi rūpēties par saviem dzīvniekiem. Un nav nekāda pārsteiguma, ja sievietei rodas neticība sev, ka viņa ir spējīga izaudzināt bērnu, ja reiz netika galā ar kāmīti.
Ļoti bieži bailes ir saistītas ar stresu, pārdzīvojumiem apzinātā vecumā.
1. Bērna slimība. Ja bērns ir dzimis priekšlaikus, daudz slimojis un balansējis starp dzīvību un nāvi, pārdzīvotās bailes liek par sevi nojaust vēl daudzus gadus pēc tam. Mamma vienkārši pati neievēro, ka viņas mazulis sen jau vairs nav tas mazais, neaizsargātais, vājais "bumbulītis", kurš savulaik gulējis reanimācijas nodaļā.
2. Bailes no vientulības. Ja bērns ir vienīgais cilvēks, ar kuru sievietei veidojušās uzticamas attiecības, tad nav jābrīnās, ka viņa paniski baidās no jebkura iespējamā atsaluma ar bērnu un visu laiku viņam izdabā.
3. Bailes no sevis. "Ja es neesmu māte, tad, kas es esmu?" – no atbildes uz šo jautājumu ir atkarīgas arī attiecības ar bērnu. Ja sievietei ir vairāki atbilžu varianti, un viņa ir meita, sieva un labs profesionālis savā darbā, mīlestība pret bērnu nebūs "neizmērojama un neprātīga".
Trešais solis. Lielās pārmaiņas
Kā arī citās situācijās, šai problēmai nav viena konkrēta risinājuma. Vienlaikus var teikt pavisam skaidri, ka sievietes dzīve alkst nopietnu pārmaiņu.
1. Vēl viena bērna piedzimšana. Protams, šajā gadījumā netiek runāts par to, - dzemdēt otru bērnu, lai izārstētos no pārmērīgās mīlestības pret pirmdzimto. Taču, ja mātei ir bailes dzemdēt otru bērnu tikai tāpēc, lai vecākajam nebūtu greizsirdība un viņš neciestu no uzmanības trūkuma, tad noteikti jālemj par labu ģimenes pieaugumam.
2. Darba attiecību atjaunošana. Jauni pienākumi un iespaidi, paziņu loka paplašināšanās neļaus pārdzīvot par dažādiem dzīves sīkumiem, tostarp, saistītiem ar bērna audzināšanu.
3. Remonts vai citi mājokļa labiekārtošanas darbi. Šādas nodarbes parasti atņem tik daudz spēka, ka tām nākas pakārtot visas citas lietas, kas iepriekš šķita svarīgas. Piemēram, ja vēl pavisam nesen tevi uztrauca, vai bērns pusdienās apēdīs visus trīs tevis piedāvātos ēdienus, tad tagad, saistībā ar remontu mājās, tu būsi priecīga, ka paguvi pagatavot vismaz sviestmaizes.
Psiholoģes un Montesori pedagoģijas speciālistes Ingas Ādamsones ieteikumi
- Bērnu nedrīkst uztvert kā vecāku īpašumu, nerespektējot bērna gribu;
- Vecāki bērniem ir pavadoņi tikai kādā ceļa posmā, ir jāsaprot, kurā brīdī viņi var iet vieni paši, bez šī pavadoņa;
- Pret bērniem jāizturas ar cieņu un mīlestību visās situācijās - arī slavējot un sodot. Tas garantēs gan uzslavas, gan soda pareizo devu, nedefermojēt bērna pašcieņu;
- Augt līdz ar bērnu. Katrā vecumā nepieciešams atšķirīgs aprūpes veids - pret septiņus gadus vecu bērnu nedrīkst izturēties kā pret trīsgadnieku;
- Atšķirt savas bailes no bērna bailēm. Klasisks piemērs ir iešana pie ārsta - bērns vēl nemaz nezina, ka jābaidās no ārsta, bet, ja mamma baidās, viņš emocionālā līmenī var sajust mammas bailes;
- Nedarīt bērna vietā to, ko viņš var izdarīt pats. Visu, ko mēs izdarām bērna vietā, mēs viņam atņemam. Atņemam iespēju attīstīties, izmantot situāciju savai izaugsmei, piemēram, maza bērna vietā paceļot viņa nomesto rotaļlietu;
- Bērniem vajadzīga mamma - personība, jo viņiem ir vajadzīgs cilvēks, kam viņš vēlēsies līdzināties. Ja bērns redz, ka mamma tikai gatavo ēst un tīra māju, viņam rodas izmainīts priekšstats par to, kas ir dzīve. Var atteikties bērnu dēļ no karjeras, bet nedrīkst zaudēt sevi kā personību;
- Negaidīt no bērniem pateicību par ziedošanos viņu labā, lai neradītu bērnos vainas izjūtu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
