Neraugoties uz tēmas plašo popularitāti, līdz šim gan nav rasti konkrēti cēloņi, kāpēc, sasniedzot septiņu gadu stāžu, partnerattiecības pasliktinās. Iespējams, vainojama atskārsme, ka bez bērniem, ja tādi ir, pārim patiesībā nemaz nav nekā kopīga, vai arī tiek secināts, ka pēc kopā pavadītā laika ir zudusi savstarpējā interese un fiziskā pievilkšanās, attiecībām sevi izsmeļot.
Savukārt vēl kāda teorija, kas balstās Austrumu filozofijā, apgalvo, ka cilvēka ķermenis un prāts mainās ik pēc septiņu gadu cikla, mums attiecīgi reizi septiņos gados piedzīvojot ievērojamus dzīves pavērsienus dažādās tās jomās, kas sagādā nopietnus pārbaudījumus arī attiecībām un to stabilitātei.
Kā skaidro bioantropoloģe un grāmatas Anatomy of Love: The Natural History of Monogamy, Adultery and Divorce autore Helēna Fišere (Helen Fisher), balstoties pašas veiktā pētījumā, kā ietvaros analizēta laulību šķiršanas statistika un specifika dažādās pasaules valstīs, biežākais attiecību pasliktināšanās un to izvērtēšanas posms pārus gan piemeklē arī pēc četru gadu ilgas kopdzīves, nākamajam nesaskaņu vilnim attiecīgi sekojot pēc trīs gadiem. Turklāt visbiežāk šo attiecību krīzi piedzīvo pāri, kuri ir vecumā līdz 30 gadiem un vēl nav kļuvuši par vecākiem kopīgam mazulim.
"Ja šos procesus vērtē no antīkās pasaules un reproduktīvās stratēģijas (ancestral reproductive strategy) skatpunkta, četri gadi ir optimālais laika posms, kas pārim nepieciešams, lai radītu un izaudzinātu mazuli līdz nosacīti patstāvīgam vecumam, kad bērna labklājība tik lielā mērā nebūs atkarīga no abu vecāku iesaistīšanās tā aprūpēšanā.
Izprotot šo fenomenu, ir vieglāk analizēt arī partnerattiecības mūsdienās, veselīgāk uztverot gan četru, gan septiņu gadu krīzes jēdzienu un, iespējams, no tā veiksmīgi izvairoties," stāsta Fišere, piebilstot, ka viens no veiksmīgākajiem krīzes novēršanas veidiem ir spēja saskatīt kopīgus pāra nākotnes mērķus un tos realizēt.
"Ja attiecības ir stabilas un harmoniskas, nesaskaņas atrisināt var palīdzēt to pārcelšana nākamajās fāzēs – laulības, mazuļa ienākšana ģimenē, atkārtota tās pieauguma plānošana, kopīga dzīves stila un tās kvalitātes veidošana, vienotu vērtību rašana. Ja pāris jutīs nemitīgu attiecību un savu personību attīstīšanos, krīze neveidosies vai tiks pārvarēta krietni vienkāršāk," rezumē antropoloģe.
Turpinājumā pārdomas un pieredzes stāsti par konkrēto tēmu, ko apkopojām no portāla "Cālis.lv" foruma diskusijām.
- Ir tiešām dzirdēts par četru un septiņu gadu krīzēm. Nu ko lai saka... Attiecības ir jākopj, ne velti to skandē visur un visu laiku. Izbraucieni, vakariņas divatā (nu kaut vai, kad bērni guļ), kāds pārsteigums. Rutīna vienam patīk, citam nē, bet vai tāpēc uzreiz jāmetas meklēt nākamais, ja labi zini, ka pēc septiņiem gadiem atkal būs tas pats? Bet cilvēkiem jau dažādi uzskati - varbūt tev nodzīvot kopā visu dzīvi ar vienu cilvēku nekad nav bijis sapnis un tu uzskati, ka cilvēki satiekas un šķiras, lai ko viens otram sniegtu konkrētajā dzīves posmā, bet tiklīdz, kā "nav interesanti" vai kaut kādas problēmas uzpeld, tā jādzīvo tālāk atsevišķi."
- "Cilvēkam ir jābūt galīgam muļķim, lai noticētu, ka visi šie zelta, dimantu kāzu svinētāji nav gājuši cauri nevienai nopietnai krīzei."
- "Uzskatu, ka palikšana kopā ir ļoti lielā mērā atkarīga no tā, cik ļoti pāris ir gatavs rūpēties par savām attiecībām, tās liekot prioritāras savam ego un iekārēm (kas, vairumā gadījumu, ir īslaicīgas). Ja vīrs nav alkoholiķis, spēļu atkarīgais vai ar kādu citu tikpat nopietnu problēmu, tad ir iespējams atkal uzšķilt dzirksteli savā starpā, galvenais, tikai mēģināt. Censties atklāt vienam otru no jauna, darīt kopā kaut ko nepieredzētu, neparastu, iziet no rutīnas."
- "Katra krīze ir izdevība kaut ko darīt savādāk, citādāk, mainīt sevi, dzīvi, attieksmi, sadzīvošanas modeli."
- "Vajag nirt dziļāk un paanalizēt, kas ir mainījies kopš laikiem, kad nevarēji atlaist rokas ar vīru 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā. Ko kurš no jums dara kaut ko citādāk, nekā tajos laikos, un kāpēc? Ir dzirdēts, ka dzirksteli var atjaunot, ja tā ir bijusi. Domāju, ir vērts pakašņāties tajos pelnos - ne tikai bērnu dēļ, arī sevis un vīra dēļ."
- "Attiecību krīzes vērtējamas šādi: 1.gads - vētrainā seksa periods nu jau ir pāri, rozā brilles noputējušas, sāc pamanīt otrā cilvēkā lietas, kuras agrāk tik ļoti nekaitināja, jo sekss bija primārais, un pie partnera feromoniem arī jau sāc pierast.
7. gads - sāk uzskatīt partneri par savu privātīpašumu, uzskaita, kas viņa labā darīts un kas saņemts atpakaļ. Kopā ar dzīves rutīnu, problēmām, izmaiņām pašu organismos un psiholoģijā gribas, lai būtu kā septiņus gadus atpakaļ, bet tā, lai pašam (pašai) nekas nebūtu jādara. Iegūtos rezultātus var interpretēt, kā dotajā brīdī ir ērtāk. Ja sekss ir reti vai nemaz, tad arī tas nenāk kopainai par labu.
10. gads - nožēla par "velti" izšķiesto laiku un ekspektācijām, kuras nav vainagojušās panākumiem. Nelaime tajā, ka septiņu un 10 gadu krīzes laikā partneri ir tik ļoti adaptējušies un izmainījuši savu psiholoģiju, ka nevar saprast - kur beidzas viņš un sākas viņa."
- "Nevar visu laiku kā pirmā formula dedzināt smadzenēs ūberiemīlēšanās ķīmiju, nojuksi. Skaties kā uz dabas ciklu, tā jūsu emocijām. Tas var palīdzēt sev un savām emocijām atmosties. Un tad ir vēl labāk, nekā pirms daudziem gadiem, kad pirmo reizi iemīlējāties - jo tagad jūtām ir dziļums; puds sāls izēsts un vienalga - otrs ir interesants un saistošs."
- "Vārdsakot, ķeries pie veselā saprāta un menedžē kopā ar vīru attiecības - sāc ar plānveida prieku divatā, un tad jau atkal būs impulsīvs prieks."
- "Gudri ļaudis saka, ka, kopdzīvei ilgstot kaut nedaudz ilgāk par gadu, tā ir liecība, ka saķere ir, nav jāsāk filozofēt par cilvēka un attiecību īstumu vai neīstumu. Un vēl - lai neapniktu, svarīgi, lai partneri viens otru uztver kā ko vairāk nekā miesiskus veidojumus seksa vai stila izpausmēm. Vairāk arī kā sarunbiedrus. Vai Jums ir kādi kopējie mērķi, kas vairāk par pamatvajadzībām - ēst, gulēt, vairoties, pelnīt (lai kvalitatīvāk ēstu un kvalitatīvāk gulētu)?"
- "Es neteiktu, ka man ar vīru bijušas baigi vētrainās jūtas. Mēs drīzāk saklikšķējām kā kopā paredzēti zobratiņi. Un griežas tā mūsu laimīgā laulība. Kopā sākām dzīvot pēc pusgada un apprecējāmies vēl pēc pusgada. Jā, protams, daudzām lietām izgājām cauri, arī pamatīga piecu gadu krīze bija. Pārvarējām."
- "Mīlestību un laimi nemēra dzirkstelēs. Ne visiem ir Ķīnas Jaungada salūts. Citiem rāmi un silti mīlestība kvēl visa mūža garumā."
- "Daudziem nelaimīgums rodas no salīdzināšanas, pie kam, nekorektas. Ja tu ar savu iepriekšējo, kaislīgo mīlu būtu kopā nodzīvojusi piecus gadus, nav zināms, vai nebūtu sākusi īdēt jau ātrāk nekā tagad. Te, redz, tev jau sākumposmā nebija mežonīgās kaisles, līdz ar to pakāpenisks kritums nav tik pamanāms. Toties, ja sākumā jumts ir pamatīgi aizbraucis, ātri vien iestājas neizpratne, kur palika tā žilbinošā mīla."
- "Man ar vīru bija tā - it kā viss ir, bet kaut kā trūkst. Un es, tāda temperamentīgāka pēc dabas, nespēju tā dzīvot - bez īstas mīlestības un kaisles, ka otra dēļ arī jumtu rauj nost, ilgojies un sirds tiecas pēc otra cilvēka.
- "Bija mums krīze. Vīrs pat nepamanīja, kā es pusgadu pamatīgā depresijā dzīvoju, ne diagnosticētā, bet pazīmes bija visas: mēmas asaras, bezmiegs, savākšanās priekš citiem, labi izplānota pašnāvība, ēstgribas trūkums mijās ar rīšanas lēkmēm, riebās mūzika, bija neiroze, kas lika kasīt rokas līdz asinīm.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
