No brīvības līdz aizliegumiem: piecas strīdīgas mūsdienu bērnu audzināšanas metodes

Diemžēl, ne visas mūsdienīgās metodes ir tik labas, kā sākotnēji var šķist – dažas jau ir pierādījušas pretēju efektu. Portāls Letidor.ru aplūko piecas visai strīdīgas metodes bērnu audzināšanas lietās, kas ieguvušas pietiekami lielu popularitāti mūsdienu sabiedrībā.

Patiesībā: japāņu vecāki vienkārši sevi neuzskata par profesionāļiem bērnu audzināšanas jautājumos, tādēļ šīs tiesības sniedz speciāli apmācītiem pedagogiem. Un, ja jaunā mamma nemāca bērnu pieklājīgi uzvesties, tas tikai nozīmē, ka viņas vietā to dara bērnudārzā vai sākumskolā, kur ir daudz stingrāki noteikumi, nekā daudzās mūsu platuma grādu iestādēs.

Kāds rezultāts: bērns, kurš audzis visatļautības režīmā, kaitē ne tikai apkārtējiem. Pirmkārt, viņš paliek bīstams pats sev, jo, nezinot vārdu "nē", var mierīgi paņemt aiz astes svešu suni, ielikt roku ugunī vai iemest svešai automašīnai ar akmeni. Un, protams, par pirmajiem upuriem šādai audzināšanai kļūst vecāki, jo sadzīvot ar vienu mazu egoistu būs neiespējami.

Patiesībā: šīs metodes principi veidojusi francūziete Žana Ledloffa (grāmatas "Kā izaudzināt laimīgu bērnu?" autore), kura kādu laiku dzīvojusi kopienā, praktiski primitīvos dzīves apstākļos. Kopīga gulēšana, ilgstoša krūtsbarošana (līdz trīs gadu vecumam), atteikšanās no autiņbiksītēm, potēm, ratiņiem un pat rotaļlietām – ir saprotamas lietas dzīvei kopienā, tālu no civilizācijas, taču absolūti neiederas mūsdienīgas mammas dzīvē. Tomēr visā pasaulē ir gana daudz sekotāju Ledloffas (starp citu, viņai bērnu nav) metodei.

Kāds no tā rezultāts: absolūti antisociālā bērna pirmais dzīves gads paiet slingā. Iespējams, šāda dzīve neradīs problēmas attiecību veidošanā un uzturēšanā ar mammu, taču vēlāk draudzēties ar citiem bērniem gan būs ļoti grūti. Pirmkārt, šādus antisociālus bērnus nelabprāt kāds ņem bērnudārzā, otrkārt, arī paši vecāki iebilst, ka bērns kontaktējas ar svešiem, civilizācijas, televizora un animācijas filmu sabojātiem bērniem.

Pat, ja neievēro iespējamās veselības problēmas, ar kādām saskaras gandrīz visi mūsdienu "Maugļi", audzināšana pēc pirmatnējās kopienas likumiem bērnam nodara nopietnu psihisku kaitējumu.

Kā ir patiesībā: bezierunu paklausība, cieņa pret vecākiem cilvēkiem un sabiedrībai lietderīgs darbs, apvienojumā ar fizisku sodīšanu, armijas disciplīnu, aizliegumiem, draudiem un šantāžu.

Kāds gaidāms rezultāts: ideāli paklausīgi, pat pazemīgi bērni, protams, priekš vecākiem un citiem ir ļoti ērti. Taču mūsdienu patriarhālā despotisma atbalstītāji bieži sastopas ar pusaudžu buntēšanos, aiziešanu no mājām un suicīda mēģinājumiem. Jo bērns, kurš audzināts pēc noteikumiem, kas bija normāli pirms pieciem gadu simteņiem, sevi salīdzinās ar vienaudžiem skolā un uz ielas, un ļoti ātri sapratīs, ka viņa ģimenē kaut kas nav īsti kārtībā.

Kā ir patiesībā: daudzi vecāki uzskata, ka mācīšanās ir bērna darbs, tādēļ tam jābūt arī apmaksātam. Šokolādīte par atzīmi "10" mazāko klašu skolēnam, jauns tālrunis par mācību gadu bez viduvējām atzīmēm, un nav arī tālu līdz oficiālo takšu noteikšanai…

Kāds rezultāts gaidāms: pieradis pie tā, ka par jebkuru piepūli bērnam tiem pietiekami labi samaksāts, viņš neredzēs jēgu, piemēram, kādreiz veikt kaut ko brīvprātīgā kārtā. Un arī zināšanām bērna acīs nav nekādas vērtības – pirmajā vietā ir atzīmes, par kurām samaksā.

Ir labi, ja bērns ir pietiekami godīgs un cenšas mācīties, taču ko darīt, ja viņam vieglāk ir izlabot nesekmīgo kontroldarba atzīmi dienasgrāmatā, nekā iemācīties sarežģīto tēmu? Un vēl… sabiedriskās aktivitātes skolā, pulciņi un citas ārpusskolas nodarbes viņš uzskatīs par absolūti nepraktiskām lietām, jo tur neliek atzīmes, par kurām, savukārt, var dabūt naudu.

Kā ir patiesībā: trīs gadus vecs bērns ar planšeti rokās nevienu vairs nepārsteigs un neviens viņu neuzskatīs par brīnumbērnu.

Pasaule nestāv uz vietas, kas nozīmē, bērniem tai jātiek līdzi un jāmācās jaunākās tehnoloģijas vienā līmenī ar pieaugušajiem. Turklāt attīstošās spēles tālrunī – tas ir ķīlis ilgam klusuma periodam un vecāku pārliecībai, ka bērns sēž vienā vietā un ir ar kaut ko aizņemts.

Kāds no tā rezultāts: trauksmi ceļ ne tikai psihologi, bet arī pediatri – bērni, kuri divu gadu vecumā apgūst planšeti, viedtālruni, lieto internetu un paši prot ieslēgt multfilmas, bet redz, ar karoti ēst neprot, zeķubikses uzvilkt neprot un pat runāt neprot, pat necenšoties šīs lietas iemācīties.

Sīkās motorikas pasliktināšanās, redzes problēmas, komunikācijas prasmju trūkums – tā ir mūsu datoru ģēniju paaudze. Kļūstot vecākiem, situācija vēl pasliktinās – starpbrīžos skolēni vairs nepļāpā un neskraida apkārt, bet visi klusēdami iebāzuši degunus savos "gadžetos" un pat ar blakus sēdošo skolas biedru komunikācija labprātāk notiek, izmantojot sociālos tīklus, nevis "dzīvajā".