Kādas dzīvesmācības bērniem un pieaugušajiem palīdz apgūt galda spēles?

To der zināt arī vecākiem, lai labāk saprastos ar savu bērnu. "Jebkura spēle skar ne tikai prātu, bet arī emocijas, jūtas. Spēja rotaļāties, ļauties spēlei ir viens no kritērijiem, kas liecina par psiholoģiski veselu cilvēku," uzsver Gunta Andžāne.

Arī dzīvē daudz kas ietver spēles elementus. Kaut vai, piemēram, ceļu satiksme: šoseja ir pārdalīta ar īpašu zīmi, katram jābrauc pa savu pusi, ir luksofori ar dažādām gaismām, ceļazīmes, kas jāpārzina… Mēs labi jūtamies, ja ir noteikumi, ko jāņem vērā visiem vienādi. Pat politikā un biznesā mēdz teikt: spēles laikā noteikumus nemaina. Un vēl ir skaists teiciens: nepazaudēt bērnu sevī. Tas teikts arī par spēles prieku. Pati cilvēka daba pieprasa šo emociju apmaiņu.

Cirku bērnībā spēlējis vai ikviens. Man mazotnē šķita baisi netaisnīgi, ka gandrīz tieku līdz augšējai rindai, bet trāpās liktenīgais 107. lauciņš, ko rotā trepju gals un kaza, kas viltīgi smīn. Nākas vien šļūkt astoņas rindas lejup! Atceros, kā allaž cerēju trāpīt lauvas lauciņā, lai tiktu augšup pa stāvajām trepēm, kur tik tuvu līdz uzvarai.

"Dzīvē tieši tā arī ir – no mums neatkarīga veiksme palīdz virzīties uz priekšu, turpretī neveiksme liek kāju priekšā. Tas māca bērnam, ka lielos vilcienos apstākļus nevaram ietekmēt. Nespējam iespaidot to, kas objektīvi notiek uz pasaules, tādēļ stipri par to kreņķēties, dusmoties vai ņemt cieši pie sirds nevajadzētu. Tādēļ Daudz svarīgāk tikt galā ar to, kas atkarīgs no paša. Būtiski ir tas, kā jūtamies, kā domājam, kā darām," skaidro psihoterapeite.

Spēlējot Cirku, bērns nereti sāk dusmoties: stulbā kaza, sist pa ragainā lopiņa zīmējumu… Vecāku gudrība ir paskaidrot: protams, ka jūties dusmīgs un vīlies, jo biji tālu ticis, cerēji, ticēji, ka tūlīt uzvarēsi, bet gadījās šī kaza. Taču viņa nemaz nav tik slikta, bet vienkārši dara savu darbu. Kazas uzdevums ir vest visus lejā, un ragainīte jūtas laimīga, ja var to paveikt.

Svarīgi! Šī kaza ir kā mācība, kas pavēsta vairākas patiesības. Ja neveicas, nav vērts vainot ārējos faktorus (kazas lauciņu). Nevar mainīt apstākļus (izņemt kazu no spēles, apiet šo lauciņu), bet ir iespējams mainīt savu attieksmi. Un noteikti vajag turpināt iesākto, censties sasniegt mērķi.

Vēl šī spēle māca šķirt personu no rīcības. "Pati par sevi kaza nav slikta, jo, kā jau minēju, tikai godīgi veic savu darbu. Arī tu, bērns, kādreiz rīkojies nelāgi, uzvedies neciešami, slinko, sarūgtini kādu, bet tas nenozīmē, ka esi slikts. Tu esi labs un mīļš saviem vecākiem, tikai šoreiz izdarīji aplam," piemetina psihoterapeite.

Ja vecāks gūst spēlē uzvaru, bērns var nodomāt – viņš vinnēja tādēļ, ka ir lielāks, ir pieaudzis. Tādēļ svarīgi, kā mamma vai tētis izpauž savu vinnestu. Izrāda pārākumu, uzkrītoši lielās vai arī teic: esmu lepns un priecīgs, ka uzvarēju, tomēr spiežu arī tavu roku, jo tu cīnījies braši un godīgi, cerēsim, ka uzvarēsi nākamajā reizē. Pasakot mazajam labus, uzmundrinošus vārdus, radām viņā pozitīvu motivāciju.

"Tikpat svarīgi, kā pieaugušie reaģē uz zaudējumu spēlē. Vai sāk šķendēties: atkal šī nejaukā kaza vai (līdzīgi kā ikdienā burkšķ: apnicīgais darbs; dumjie simts deputāti; stulbais šoferis). Vai arī mierīgi teic: jā, man gadījās neveiksme, bet es turpināšu piedalīties, sparīgi došos uz priekšu. Turklāt no sirds izsaka prieku par to, kuram izdevies vinnēt," uzsver Gunta Andžāne.

Nereti gan vecāki speciāli padodas bērnam, ļauj mazajam uzvarēt. Vai tas ir pareizi? "Mākslīga padošanās neko labu nerāda un nedod. Šādi mācām bērnam, ka ir iespējama negodīga spēle. Ja vecāki visu laiku padosies, bet bērns tik uzvarēs, mazajā tiks kultivēta sajūta, ka ir pats neuzvaramākais pasaulē, visi pārējie nav nekas. Bieži vien vecāki domā, ka atvase nelielo padošanos nepamanīs, bet tā nav, bērns vienalga jūt. Protams, ir reizes, kad ir jāizmanto šī viltība – padoties. mazais ir sasirdzis vai ļoti noskumis, varbūt vajag viņu pažēlot. Jājūt situācija, – kas šajā brīdī ir bērnam svarīgākais – stiprināt sāncensības garu vai veicināt ticību saviem spēkiem. Diez vai ir labi, ja tēvs saka trīsgadīgajam dēlam: sacenšamies, skrienam no šīs svītras līdz tam kokam, un pats uzreiz aizjož, cik spēka. Varbūt šī ir tā situācija, kad tomēr piekāpties mazajam," pasmaida psihoterapeite.

Svarīgi! Nevajag censties uzvarēt par katru cenu, jo svarīgākais ir spēles process un kopā pavadītais laiks. Uzvara gan sniedz gandarījuma sajūtu, rada zināmu eiforiju, bet dziļākajā būtībā tieši zaudējums ir tas, kas uzjunda cīņas sparu, motivē iesākto turpināt.

Jebkuram no mums spēle ir labs savstarpējās komunikācijas materiāls un izmēģinājuma lauciņš dažādām emocijām. Iespējams uzzināt un novērtēt, kā tuvinieks vai draugs reaģē stresa situācijā, kā veido argumentus un pieņem lēmumus. Mācīties no tām emocijām, kas spēles laikā rodas citiem, un kā viņi tās prot izpaust un kā tikt ar tām galā. Iespējams pamanīt, kā es pats uzvedos.

Bērns jau kopš agrīna vecuma dzīvi uztver kā spēli. Tomēr klasiskais spēļu vecums ir no sešiem līdz divpadsmit gadiem. Tas tādēļ, uzsver psihoterapeite, ka tieši šajā vecumposmā seksuālā enerģija sublimējas par izziņas enerģiju. Bērns ir atvērts, zinātkārs, ir gatavs visu psihoemocionāli uzzināt, gūt pieredzi, mācīties. Vecāki šajā vecumā var bērnam daudz dot, piemēram, ļaujot atvasei izmēģināt dažādas jomas, pulciņus, nodarbes. Jo kā gan, to neizdarot, varēsim uzzināt, kas mūsu bērnam der un patīk?!

Ja vecāki allaž vēlas būt varas pozīcijā – esmu liels un zinu, kā tev jādara, klausies, ko sacīšu, skaties no manis, pamazām var zust savstarpējā uzticēšanās. Spēlē tas neiet krastā, šis process prasa radošu pieeju. Protams, spēlē ir konkrēti noteikumi: met kauliņu; seko skaitlim, kas uzkritis; izdari savu gājienu īstajā brīdī… Tajā ir savas robežas, zināma veida rāmis. Bet tieši tas bērnam ir nepieciešams. Arī dzīvē mazajam vajag rāmi un robežas, citādi jūtas apjucis, nesaprot, cik tālu var iet, kur ir viņa pienākumi un tiesības.

"Lieliski, ja ģimene aizraujas ar galda vai citām kopīgām spēlēm. Nereti konsultācijā vaicāju, lai mazais uzzīmē, ko dara kopā ar vecākiem. Pēc tam bildītē ieraugu cilvēciņus, kas sēž pie televizora un skatās tajā. Viņi ir kopā vienā telpā, taču neko kopīgu nedara. Līdzīgi kā virtuāla komunikācija ir pavisam kas cits, nekā dzīva apmaiņa emocijām. Tās ir kā mākslīgās puķes – skaistas, bet tomēr tikai no plastmasas vai auduma. Tās nav īstas," salīdzina Gunta Andžāne.

Svarīgi! Spēle bērnam var iemācīt daudz: sākot ar skaitīšanu un beidzot ar loģisko vai simbolisko domāšanu, spēju pieņemt patstāvīgus lēmumus, attīstīt iztēli, radošumu. Ļauj mācīties savstarpējo attiecību smalkās nianses.

Radoša spēle, kas ļauj vaļu fantāzijai. Tie ir deviņi (var būt arī mazāk vai vairāk) metamie kauliņi, to šķautnes rotā dažādi attēli, simboli. Metot kauliņus, veidojas zīmējumu virkne, ko jācenšas saistīt vienotā stāstā. Spēle rosina paplašināt iztēles robežas.

Ieguvumi. Rosina un attīsta iztēli, fantāziju. Uzlabo stāstīšanas prasmi. Māca domāt simbolos.

"Šo spēli izmantoju arī konsultācijās. Daudzi bērni nemāk izteikties, ietērpt savas domas un jūtas vārdos. Ir bijis tā, ka mazais skatās uz kauliņos attēlotajiem simboliem, var katru nosaukt, bet nesaprot, kā to salikt kopā stāstījumā. Pamazām, iesākumā atkārtojot ko līdzīgu manam stāstam, bērns vārdos atveras, pamazām sāk fantazēt un asociēt. Ja piedzīvo stāstīšanas prieku, tas paver ceļu uz lasīšanu, bērns saprot, cik var būt interesanti gremdēties grāmatas pasaulē," zina stāstīt Gunta Andžāne.

Turklāt, spēlējot šo spēli ģimenē, bērnam ir iespēja gūt nedalītu vecāku uzmanību – ja mazais stāsta, lielie spiesti ieklausīties. Tā ne vienmēr notiek ikdienas saskarsmē.

Spēle ar zvaniņu un dažādu augļu attēlu kārtīm. Katrs atklāj savas kāršu kaudzītes virsējo kārti, pamazām uz spēles galda top redzami dažāda veida augļi. Tiklīdz ir pieci viena veida augļi, jāsteidz pirmajam uzsist pa zvaniņu.

Ieguvumi. Māca uzmanību, prasmi ātri reaģēt, būt veiklam sarežģītā situācijā. Neticēsiet, cik gan grūti reizēm var būt saskaitīt līdz pieci!

Spēle par rūķiem un sabotieriem, kaitniekiem. Rūķiem jātiek pēc zelta, bet kaitnieku uzdevums ir viņus apstādināt. Taču – kurš ir rūķis, bet kurš pretimstāvētājs? Slēpto lomu spēle, kurā ne viss uzreiz ir skaidrs. Kā rakstīt spēles anotācijā – ir grūti izlikties par labu, ja esi sabotieris.

Šajā spēlē ir vieta gan sāncensībai, gan greizsirdībai. Tiek aktivēta kauna un vainas sajūta, arī bailes, mēdz rasties dusmas.

Ieguvumi. Labs prāta treniņš. Emociju uzasināšana, mācīšanās ar tām sadzīvot, tās izpaust.

Vecāki var rādīt labo piemēru, kā tikt galā ar visām šīm jūtām. Ļaut bērnam apjaust, kādas ir viņa rīcības sekas citu cilvēku sajūtās, kā tas izmaina citu rīcību.

Spēle pēc krustvārdu mīklas principa. No atsevišķiem burtiem jāizliek vārdi, turklāt dažādiem burtiem ir atšķirīgs punktu skaits.

Ieguvumi. Lielisks un aizraujošs izaicinājums prāta treniņam. Māca domāt. Māca pacietību.

Piebilde. Ja pamanāt, ka bērnam patīk tikai tādas spēles un citas nodarbes, kur iesaistīts prāts, erudīcija, iespēja palepoties ar zināšanām, vērts būt uzmanīgam, jo – kas notiek ar viņa emocionālo pasauli, vai tā ir gana attīstīta?!