Vispārzināms fakts, ka meitenēm un zēniem ap pusaudžu vecumu ir visai grūti atrast kopīgu valodu. Un kas aiz tā slēpjas? Vecāki sev mēdz uzdot daudz jautājumu par šo tēmu, cenšoties izprast savus dēlus un atrast pareizo pieeju.
Tipiskākās dēlu – pusaudžu audzināšanas problēmas ilgstoši pētījusi izglītības un bērnu audzināšanas jomas speciāliste, grāmatas "Vadītāji un vadāmie jeb Kā izdzīvot zēnu pasaulē" autore, amerikāniete Rozalinda Vaismane. Nedaudz ielūkosimies viņas sarakstītās grāmatas lapaspusēs.
"Meiteņu pasaule"
Tavam dēlam, bez šaubām, ir jāapgūst dziļu un jēgpilnu attiecību veidošana ar meitenēm – tieši tā paša iemesla dēļ, lai tās attīstītu arī komunicējot ar jebkuru citu. Cilvēkam, kurš tiecas pasauli padarīt labāku, vienkārši ir nepieciešams mācēt strīdēties, sacensties, sadarboties un strādāt kopā ar kādu, kas nav viņam līdzīgs. Neatkarīgi no vecuma, dzīves pieredzes un skolas novirziena, kādā zēns mācās, viņa personība un sociālais statuss neatrodas vakuumā, tie cieši saskaras ar "Meiteņu pasauli". Vienlaikus "Zēnu pasaule" apgalvo, ka viņiem vienkārši nav nepieciešamas attiecības ar meitenēm, viņi var arī tikt nozākāti kā "brālības kodeksa" pārkāpēji, ja kādam šādas attiecības ar meitenēm pastāv.
Iedomājies: tavs dēls ir sācis mācības vecākajās klasēs – un, lūk, viņš redz, kā kāds ņirgājas par meiteni. Vai arī pats varbūt ir huligāna lomā. Viņš var arī stāvēt līdzās un smieties. Var bezspēcīgi noskatīties uz šo ņirgāšanās procesu, radot iespaidu, it kā viņam viss būtu vienalga. Bet, ja sagribēs "rīkoties pareizi" un iejaukties, tad nezina, kādā veidā to izdarīt. Kādu uzvedību tu gribētu redzēt no sava dēla? Vai tu kā vecāks esi sācis sarunu par šādām tēmām?
Parasti zēniem nepatīk runāt par to, kā viņi vai viņu draugi un vienaudži attiecas pret meitenēm un otrādi – kā meitenes pret zēniem. Tavs dēls nav tik atvērts pats no savas iniciatīvas par to stāstīt, kā par to viegli runā pieaugušie. Pat, ja tu esi noskaņots ļoti draudzīgi pret meitenēm un vispār tiecies atbalstīt dzimumu līdztiesību, tavam dēlam vienalga no malas var būt kādi piemēri, kas viņu pārliecinās: uz meitenēm jāskatās no augšas vai vismaz netraucēt tad, ja to dara kāds cits.
Standartu izmaiņas
Ar gadiem mēs lūkojamies uz Bārbiju lellēm un domājam: "Kas gan par briesmīgu meitenes tēlu!". Tomēr pēdējā laikā zēniem un meitenēm domātās lelles daudz spilgtāk izsaka dzimumatšķirības. Kaut vai piemērs ar "Mattel" ražotajām lellēm no sērijas "Monstru skola". Atšķirība starp Bārbiju un monstriem ir tā, ka Bārbija ir atveidota kā sieviete. Monstri – meitenes. Ja meitene spēlējas ar Bārbiju, tad lelle viņai it kā pavēsta, kā jāizskatās sievietei. Kad viņa spēlējas ar lellēm no "Monstru skolas" – vai līdzīgām to priekšgājējām no "Bratz" sērijas, tad meitene saņem signālu par to, ka viņai jāizskatās un jāuzvedas tieši tā.
Kad grāmatas autore lūgusi piecus un sešus gadus vecām meitenēm un zēniem attēlot šos personāžus, viņi sākuši staigāt pa istabu, šūpojot gurnus, čukstot un ar samākslotu, pussmaidā savilktu seju, sarunāties par modi. Nekā pārsteidzoša, ka meitenes ir sākušas tik agri ģērbties un uzvesties kā pusaudzes (lasi: seksuālākas). Pamēģini izlasīt neoficiālos "Meiteņu pasaules" noteikumus. Priekš manis tie ir uzrakstīti atklātā tekstā: jebkurai meitenei jāizskatās iespējami pievilcīgākai un tievākai. Nav svarīgi, kāds viņai noskaņojums, pacelts vai tieši pretēji - nomākts – sejā viņai jābūt vienai un tai pašai izteiksmei. Pat, ja tu esi mironis vai monstrs, centies, lai sasniegtu anorektiķes izskatu, matiem jābūt taisniem un gariem. Un visbeidzot, ievies puisi, ar kuru tu burtiski varēsi izcelties draugu vidū.
Ko par to runā pieaugušie
Es vaicāju zēniem, ko viņiem par meitenēm ir teikuši citi pieaugušie, un kā atbildi dzirdēju: pieaugušie īpaši neiedziļinās šajā tēmā, aprobežojoties ar vispārīgiem pieņēmumiem, piemēram, "Nepacel roku pret sievieti" un "Esi džentlmenis". Problēma ir tajā, ka abas šīs vērtības realitātē netiek pielietotas. Pateikt dēlam: "Esi džentlmenis" ir tas pats, kas pateikt: "Vienmēr centies". Šie vārdi ir pārāk vispārīgi un sniedz tikai pašu primitīvāko priekšstatu par to, kā pienācīgi apieties ar meitenēm un sievietēm. Kā arī precīzs priekšstats par to, ko nozīmē "būt džentlmenim", zēni saņem, skatoties uz apkārtējiem pieaugušajiem. Bez īstas diskusijas – tā ir tukša banalitāte. Šādu padomu būtība ir tajā, ka meitenes nevar sist, jo viņas ir vājākas par tevi, bet nevis tāpēc, ka vispār kādu sist ir amorāli, ja vien netiek runāts par pašaizsardzību.
Humora spēks
Humora izjūta un prasme jokot "Zēnu pasaulē" ir iemantojusi teju reliģiozu spēku, vienlaikus saistībā ar to viss kļūst vēl sarežģītāk. Humors – neraugoties uz tā spēku iemantot jaunus draugus, uzlabot nepatīkamu atmosfēru un kalpot kā ierocis pret agresiju – tomēr spēj kalpot arī kā instruments cietsirdīgiem pazemojumiem, morālai iznīcināšanai. Meitenes citādāk saprot, kas ir smieklīgi un kā ar viņām var jokoties. Taču tavam dēlam ir citi priekšstati par jociņiem. Viņam ir tiesības uz to, lai apkārtējie ievērotu viņa personiskās izaugsmes robežas, taču ir arī morāls pienākums cienīt citu cilvēku noteiktās robežas.
Pabrīdini dēlu, ka kādreiz viņš neapzināti var kādu meiteni aizvainot. Tieši tāpat kā zēniem, meitenēm ir grūti norādīt sarunu biedram, kad viņš pārkāpj robežas. Meitenes nevar ciest, ja viņām nemitīgi norāda uz kādiem trūkumiem (īpaši, ja tas notiek publiski), bet pēc tam vaicā, kāpēc viņas tā "iespringa", un smejas, ja viņas prasa aizvainotāju apklust. Nē, jokot meiteņu klātbūtnē var, taču ne visu laiku un ne publiski. Ja meitene lūdz pārtraukt jokošanu, labāk būtu, ja zēns to patiešām izdarītu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
