Kā grāmatā "Superuzturs bērna prātam. Bērna prāta attīstība ir atkarīga no viņa uztura" uzsver tā autori Amitabhs Pandits un Minnija Pandita, nav viegli būt bērnam. Kā ejot uz skolu, tā pirmo reizi uzkāpjot uz batuta, bērns bieži saskaras ar daudzām viņa pieredzes kartē neatzīmētām teritorijām.
Protams, vecāki vēlas ieaudzināt bērnos pārliecību par to, ka viss ir paveicams, ka varonīgi jāķeras pie jauniem izaicinājumiem un vienmēr jātic sev pašam. Lai gan katrs bērns ir atšķirīgs, tomēr ir kādi pavedieni, kuriem sekojot, vecāki var ieaudzināt savos bērnos pašapziņu.
Tātad, jāatceras, ka ne jau nemitīgā slavēšana vairos bērnā pašapziņu.
Tiesa, ir jau patīkami dzirdēt labu vārdu no vecākiem. Tomēr uzslavām īsta vērtība ir tikai tad, ja tās patiešām attiecas uz kādiem īpašiem pūliņiem vai kaut kā jauna apgūšanu. Kad tavs bērns kaut ko sasniedzis – vai nu pirmo reizi pats iztīrījis zobus vai iemācījies braukt ar divriteni, viņš ir ieguvis priekšstatu par sevi kā varošu un spējīgu, un tieši šī apziņa baro pašapziņu.
Veselīga pašapziņa ir bērna bruņas pret pasaules izaicinājumiem. Bērni, kas ir pārliecināti par sevi, vieglāk atrisina konfliktus un spēcīgāk pretojas negatīvam spiedienam. Viņi biežāk smaida un bauda dzīvi. Tādi bērni ir reālisti un lielākoties arī optimisti.
Savukārt bērniem ar zemu pašnovērtējumu izaicinājumi rada trauksmi un nemieru. Tie, kas ir sliktās domās par sevi, smagi nopūlēsies, risinot problēmas. Ja bērni pārāk nododas paškritiskām domām ("es neesmu labs", "es neko nespēju izdarīt pareizi"), viņi viegli var kļūt pasīvi, nomākti un noslēgušies sevī. Tad, sastopoties ar jaunu izaicinājumu, atbilde, visticamāk, būs "es nevaru". Vecākiem ir izšķirošā loma bērna veselīgas pašcieņas veidošanā. Tieši tas ir vissvarīgākais, jo tikai bērns ar augstu pašcieņu un pārliecību spēj sasniegt labus panākumus mācībās vai sportā.
Pašcieņas formulējums
Pašcieņa ir savu izjūtu un personiskās pārliecības kopums jeb mūsu "pašuztvere". Bērna motivācija, attieksme un uzvedība ir atkarīga no tā, par ko viņš sevi uzskata; tas ietekmē bērna iekšējo emocionālo sakārtotību.
Pašcieņas modeļi rodas jau agrā bērnībā. Kad bērns iemācās pāršķirt grāmatas lapu vai mazulis sper pirmo soli, viņā dzimst doma: "Es to varu!". Katra jauna attīstīta prasme un pagrieziena punkts bērna dzīvē ļauj viņam piedzīvot sasnieguma sajūtu, kas ceļ pašapziņu un augošo pārliecību.
Apziņa, ka panākumam seko stabilitāte, rodas ļoti agri. Kad bērns mēģina un krīt, mēģina vēlreiz un atkal krīt un beidzot gūst panākumus, viņā rodas doma par savām spējām. Tad viņam rodas arī priekšstats par attiecībām ar citiem cilvēkiem. Tāpēc vecāku līdzdalība ir galvenais nosacījums pareizas, veselīgas bērna pašapziņas veidošanai.
Pašcieņu varētu definēt arī kā izjūtas par savām spējām apvienojumā ar izjūtu, ka bērns ir mīlēts. Bērnam, kurš ir priecīgs par sasniegto, bet kurš neizjūt mīlestību, iespējams, izveidosies zema pašcieņa. Tāpat arī bērnam, kurš jūtas mīlēts, bet nav pārliecināts par savām spējām, būs zema pašcieņa. Veselīga pašcieņa rodas no pareiza līdzsvara starp šīm divām izjūtām.
Neveselīgas un veselīgas pašapziņas pazīmes
Bērniem augot, pašapziņas līmenis svārstās. Pašapziņa bieži mainās un pieskaņojas, jo bērns aizvien piedzīvo kaut ko jaunu, gūst jaunus priekšstatus un pieredzi. Šīs pārmaiņas palīdzēs tev saskatīt veselīgas un neveselīgas pašapziņas pazīmes.
Bērni ar zemu pašcieņu var vairīties no kaut kā jauna izmēģināšanas un bieži mēdz negatīvi izteikties par sevi, apgalvojot: "Es esmu stulbs", "Nekad nesapratīšu, kā to izdarīt" vai "Kāda tam jēga?". Viņi izrāda nespēju paciest zaudējumu, viegli padodoties vai gaidot kādu citu, ko var pārspēt. Viņiem raksturīgs pārlieku liels kriticisms un viegla vilšanās sajūta. Bērni ar zemu pašcieņu uztver īslaicīgas neveiksmes kā pastāvīgi neciešamu dzīvi, un viņos dominē pesimisms.
Bērni ar veselīgu pašcieņu gūst baudu no saskarsmes ar citiem. Viņi sabiedrībā jūtas labi un labprāt darbojas gan grupā, gan individuāli. Rodoties jauniem izaicinājumiem, viņi aktīvi iekļaujas risinājumu meklēšanā un izsaka neapmierinātību, nevainojot sevi vai citus. Piemēram, bērns ar veselīgu pašapziņu saka nevis "es esmu idiots", bet gan "es šo nesaprotu". Viņi zina savas stiprās un vājās puses un tās pieņem. Viņos valda optimisma sajūta.
Par to, kā atpazīt ļoti veiksmīgus vecākus, lasi šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
