"Nozīmēja vingrošanu. No augusta vingro divas reizes nedēļā, kļuvis tāds stingrāks, bet atkal atgriezās kāju sāpes. No vingrošanas un vingrojot nesāp, vingrot iet ar prieku. Sāp kājas no iešanas, vispār nav pierunājums iet kaut kur pastaigāties – man sāpēs kājas.
Par tām augšanas sāpēm es arī īsti nesaprotu, kāpēc augšanas sāpes sākās vecumā, kad sāk augt lēnāk?"
Atbildi sniedz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu traumu, ortopēdijas un mugurkaula ķirurgs Jānis Upenieks:
"Augšanas sāpes tipiski piemeklē pirmsskolas vecuma bērnus – tas ir periods, kad notiek ļoti intensīva bērna skeleta augšana. Strauji izaugušais skelets kombinācijā ar iestieptajiem mīkstajiem audiem (saites, cīpslas, muskulatūra) un lielo fizisko aktivitāti, kas arī ir tipiska šajā vecuma grupā, rada situāciju, kad muskuļos pastiprināti uzkrājas skābie vielmaiņas produkti, kuri tad arī ir "tiešie" vaininieki nepatīkamajām izjūtām un sāpēm.
Pēc analoģijas ar "pieaugušo pasauli", pieaugušais cilvēks, kas ikdienu pavada sēžot pie datora, nedēļas nogalē aizbrauc uz laukiem un uzrok dārziņu vai paveic citu fizisku darbu. Nākamajā rītā viņš jutīsies tik stīvs un nevarīgs, ka nevarēs izkāpt no gultas. Bērna organismā šie procesi norisinās līdzīgi, tikai ātrāk. Viņiem šīs sāpes parādās jau naktī, jo vielmaiņas intensitāte ir augstāka.
Tipiski bērns mostas nakts vidū no miega un sūdzas par sāpēm kājās – visbiežāk ikru muskuļos. No rīta bērns pieceļas pilnīgi vesels un visu dienu pavada tādā pašā aktivitātes līmenī. Tā arī ir galvenā pazīme, kas atšķir augšanas sāpes, kuras ir trešās biežākās sāpes bērnu vecumā (pēc galvas un vēdera sāpēm), no strukturālām sāpēm, kurām ir kāds anatomisks iemesls. Pa dienām bērns ir pilnīgi vesels un atbilstoši uzvedas, bet pa naktīm mostas no sāpēm un raud.
Augšanas sāpes ir viena no tā saucamajām izslēgšanas diagnozēm – to mēs varam uzstādīt tikai tad, kad ir izslēgti citi iespējamie sāpju iemesli (trauma, reimatoloģiskas saslimšanas uc). Cik noprotu no sievietes teiktā, tā varētu būt tā "virkne ārstu", pie kuriem bērns sabijis.
Locītavu hipermobilitāte šajā vecumā ir uzskatāma par fizioloģisku un tā, līdzīgi kā pašas augšanas sāpes, specifisku ārstēšanu neprasa. Ja bērns vingrot iet ar prieku, bet pastaigāties nav pierunājams, jo "man sāpēs kājas", tad problēma ir nevis fiziska, bet psiholoģiska un slēpjas bērna zemapziņā."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
