Pusaudzes dumpis vai depresija? Nesekmība, skolu kavējumi jaunā skolā

Šogad viņa pārgāja uz citu skolu (7. klase), septembrī gāja diezgan grūti, jo jauni skolotāji utt., kā par nelaimi, oktobrī viņa bija spiesta nogulēt mājās, jo bija salauzts astes kauls, bet tagad novembrī ir regulāras skolas kavēšanas. Kā viņa pati skaidro, uz skolu neiet, jo skolotāji baras, viņa daudz ko nesaprot un netiek līdzi. Bet es redzu, ka viņai nav intereses par mācībām, darīt negrib neko.

No darba es aiziet nevaru un vadāt 13 gadus vecu bērnu uz skolu un no skolas, jo ir vajadzīga nauda dzīvošanai. Ko darīt? Varbūt jāiet pie psihologa? Varbūt jāpārceļ uz internātskolu, kur bērnus cauru dienu pieskata un kontrolē?" pēc padoma taujā kāda izmisusi mamma.

Atbild psiholoģe Benita Griškeviča:

"Pāriešana uz jaunu skolu ir diezgan liels stress bērnam. Viņai ir bijis grūti tikt galā ar to un iejusties jaunajā skolā. Tā uzvedība, ko jūs redzat, ir bezspēcība un nespēja kontrolēt savu dzīvi. Meitene netic, ka viņas pūļu rezultātā varētu kaut kas mainīties. Iespējams, ka meitas uzvedību pašlaik nosaka depresija.

Ar domu par internātskolu jūs it kā ļaujaties ietekmēties no viņas bezspēcības un vēlētos atdot atbildību svešiem cilvēkiem, kam vēl mazāk rūpēs, kas notiek ar viņu. Saprotams, ka jūsos runā dusmas un aizvainojums, jo bezspēcība ir veids, kā pusaudzis īsteno savu varu. Tomēr šīs emocijas nav labi padomdevēji, kad runa ir par to, kā saprasties ar pusaudzi, kurš zaudējis drosmi. Patiesībā, ja tā labi padomā, mūsu spējas vadīt citu cilvēku dzīvi, arī savu paaugušos bērnu dzīvi, ir visai ierobežotas. Galu galā viņi darīs to, ko paši uzskatīs par tā vērtu.

Tas, kas var palīdzēt jūsu meitai, ir neatlaidība un optimisms no jūsu puses. Viņai vajadzīgs iedrošinājums. Viņa pati vairs netic saviem spēkiem, varbūt jūs esat vienīgais cilvēks, kas tic, ka viņa var tikt galā ar grūtībām un kas viņai to varētu pateikt. Runas par sūtīšanu uz internātskolu klaji demonstrētu jūsu bezspēcību, un meita var izdarīt ļoti bēdīgus secinājumus pati par sevi un par jums.

Jāuzstāda reāli mērķi tādā situācijā, kādā esat šobrīd. Protams, jūs nevarat pusaudzi vest uz skolu, viņai pašai jāuzņemas atbildība par to. Tomēr, iespējams, ir vērts padomāt par mazām lietām, piemēram, par to, kādi ir rīti jūsu mājās. Kādā kārtībā notiek celšanās, brokastošana. Varbūt meitai var noderēt brokastis kopā ar jums mierīgā gaisotnē un gaidāmās dienas notikumu pārrunāšana, lai noskaņotos darba dienai? Varbūt vērts atcerēties vakara rituālus no meitas bērnības un atgriezties pie kāda no tiem? Ar to palīdzību meita varētu sajust, ka viņu mīlat un ka jums rūp, kā viņa jūtas. Citiem vārdiem, tas var palīdzēt atjaunot uzticēšanos starp jums un meitu.

Sākumā nepieciešams, lai meita pati ierauga, kas ir viņas grūtību pamatā un pieņem plānu, kā situāciju uzlabot. Varat jautāt, kāda palīdzība viņai vajadzīga no jums un esiet gatava to sniegt. Tai jābūt mierīgai un lietišķai sarunai.

Pusaudzim ir svarīgi, kā viņš tiek pieņemts vienaudžu vidē. Varbūt vairāk par skolotāju bāršanos viņu ietekmē draugu un atbalsta trūkums klasē, un viņa bēg ne tik daudz no mācībām, kā no tās lomas, kurā ir nokļuvusi jaunajā skolā, proti, - jauniņā, kurai diez kā neveicas. Ja meita skeptiski raugās uz iespēju cīnīties par savu "vietu zem saules" šajā skolā, varbūt ir vērts atkal to mainīt. Protams, pastāv risks, ka skolu maiņa nenovērš galveno problēmu, kuras dēļ ir grūtības mācīties.

Sadarbībā ar psihologu no grūtībām būtu vieglāk tikt laukā. Psihologs noskaidrotu, vai meitai nav depresija un palīdzētu risināt problēmu. Tikai meitai jāzina, ka pie psihologa pēc palīdzības jūs dodaties abas, nevis, ka viņa ir grēkāzis, kas tiek sodīts ar vizītēm pie psihologa. Jebkurā gadījumā ir nepieciešama jūsu aktīva iesaistīšanās un gatavība pārmaiņām."