Par to, kādi ir pamatiemesli bērnu greizsirdībai un kā bērnam palīdzēt tikt galā ar savām jūtām, portālam Letidor. ru skaidro eksperti.
Egocentrisms
Bērns vecumā no diviem līdz pieciem gadiem ne tikai uzskata, ka viņš ir visas pasaules centrs, bet ir patiesi neapmierināts, ja kāds cits tā nedomā. Kāpēc vecāki no dzemdību nama ir pārveduši mājās mūžīgi raudošu zīdaini, ja viņiem jau ir viens brīnišķīgs bērns? Kas viņiem pietrūka – negulētas naktis, diennakts aprūpe ap mazo brēkuli? Bērns māsas vai brāļa parādīšanos uzskata kā krāpšanu no vecāku puses, it kā vecāki viņu būtu pametuši, tādēļ arī piedzīvo virkni negatīvu emociju un izrāda protestu. Šādā gadījumā tradicionālais padoms – veltīt vecākajam bērnam lielāku uzmanību, patiesībā ir diezgan bezjēdzīgs.
Viņš vēlas, tāpat kā iepriekš, iegūt visu! Tādas pašas jūtas viņš izbauda pret citiem bērniem, ar kuriem draudzējas viņa draugi, uzskatot, ka viņa draugi viņu ir piemānījuši.
Lai bērnam palīdzētu tikt galā ar greizsirdību, nepieciešams viņam parādīt, ko viņš iegūs līdz ar otra bērna parādīšanos ģimenē vai jauniem paziņām. Paspēlē ar viņu noskaņojuma spēli. Viņam tagad ir maza māsiņa, bet Pēterim – tādas nav! Viņam ir trīs draugi, no kuriem kopā veidojas vesela komanda, bet Pēterim ir tikai viens draugs, un vairāk ar viņu neviens nedraudzējas. Cik gan grūta dzīve tam Pēterim! Izstāsti kādus piemērus no savas dzīves vai pastāsti par radiniekiem, kuriem starp brāļiem un māsām ir ļoti draudzīgas attiecības. Neaizmirsti par grāmatām un filmām: sākot no Vinnija Pūka un beidzot ar Hariju Poteru, kur labi redzama "komandas" pieeja draudzībai. Pēc sešu gadu vecuma bērni paši sāk pēc tā tiekties, lai paplašinātu draugu pulciņu, tādēļ egocentrisma problēma pamazām sāk zaudēt savu spēku.
Reakcija uz netaisnību
Nav viegli tajā atzīties, taču bērni patiešām bieži cieš no uzmanības trūkuma. Vecāki atsaucas uz aizņemtību un nogurumu, lūdzot bērnu saprast situāciju, bet viņš pieprasa paspēlēties vai palasīt grāmatiņu. Ja paraugās uz situāciju objektīvi, tad patiešām – vai zīdaiņa aijāšana ir svarīgāka par grāmatas palasīšanu pirms nakts miega? Protams, abas lietas ir svarīgas, lai bērni justos emocionāli labi, vienkārši katram vecumam ir savas vajadzības un prasības. Tādēļ arguments: "Tu vari pagaidīt!" tiek uztverts kā diskriminējošs. "Kāpēc man vienmēr jāgaida? Tā arī bērnība beigsies un neviens grāmatiņu nepalasīs," tā pie sevis bieži var padomāt vecākais bērns ģimenē.
Daudzi pieaugušie uzskata, ka piešķirot bērnam statusu "vecākais brālis" vai "vecākā māsa", viņi ar to parāda, ka vecākie bērni atrodas priviliģētā stāvoklī. Taču patiesībā, vairumam bērnu norāde uz to, ka viņš ir vecāks, kad ģimenē ienāk otrs bērns, darbojas kā sarkana lupata nokaitinātam vērsim. Sanāk tā, ka vecākajam bērnam rodas papildu pienākumi un jākļūst patstāvīgam laikā, kad viņš tieši pretēji – tik ļoti alkst pēc paaugstinātas uzmanības.
Līdzīgas problēmas rodas arī saskarsmē ar vienaudžiem, kuri ne vienmēr adekvāti atbild uz viņa pieķeršanos: piemēram, interesi izrāda tikai tad, kad viņš atnes jaunu mantiņu vai kādu elektronisku "gadžetu". Jo īpaši šī problēma izteikta ir skolas vecuma bērniem.
Bērnu iesaistot kopīgās nodarbēs, tu "nošausi divus zaķus reizē": izrādīsi viņam uzmanību un ieekonomēsi atpūtas laiku. Piemēram, vari viņam palūgt izvēlēties apģērbu mazajam brālītim vai māsiņai, vai palūgt parādīt grabulīti mazajam. Tikai jālūdz tā, it kā bez vecākā bērna ar šo grūto uzdevumu neviens cits netiktu galā.
Nežēlo laiku paskaidrojumiem, kāpēc tu nevari nekavējoties izpildīt viņa vēlmi. Neatsaki tās izpildi kategoriski, taču sarunā, kad tu to varēsi izdarīt. Piemēram: "Es ar tevi pazīmēšu, tiklīdz mazulis būs aizmidzis."
Lai bērns varētu atjaunot draudzību ar vienaudžiem, iemāci viņam sev pievērst uzmanību, radot interesantus "informatīvus iemeslus". Iesaki viņam izdomāt un piedāvāt tādas spēles draugiem, kuras viņus varētu aizraut.
Neprasme izrādīt mīlestību
Daži bērni dzīvo pēc principa: "Ir greizsirdīgs – tātad mīl". Viņi nezina, kā vēl nodemonstrēt savu pieķeršanos. Tādēļ, izjūtot mazāko diskomfortu vientulības brīžos, neatrodoties pašā vecāku vai draugu uzmanības centrā, apvainojas un uzvedas ļoti izaicinoši.
Kādas alternatīvas var piedāvāt bērnam? Vispirms – bērnam atklāti jāpasaka, ka greizsirdība saskumdina un pietiekami bieži arī sadusmo apkārtējos. Proti, izkliedzot skaļi savu aizvainojumu vai sēžot stūrītī, aizvainotam uz visu pasauli, viņš nepanāks to, ko vēlas. Tādēļ viņam ir jāiesaka – noteikti savas pretenzijas jāizsaka mierīgā formā. Ieviesiet savu vārdnīcu – ar kādiem vārdiem bērns var izteikties: "Man nepatīk, ka…", "Man bija skumji dzirdēt, kā…" utt.
Šāda emociju izteikšana attiecīgā manierē ļaus bērnam izvairīties no satraukuma kāpinājumiem un sajust pieaugušo atbalstu. Protams, ir ļoti svarīgi, lai vecāki bērnu neizsmietu par aizvainošanos, pat, ja tā šķiet absolūti nepamatota. Atklāti un aktīvi izrādi savu mīlestību pret dēlu vai meitu arī neverbālā formā: biežāk viņu apskauj, noglāsti galvu, noskūpsti. Bērns noteikti sāks atdarināt šādu attiecību modeli, lai to izmantotu arī attiecībās ar citiem tuviem cilvēkiem. Citiem vārdiem, tā vietā, lai sarīkotu greizsirdības scēnu, bērns tev pieies klāt un apskaus tevi.
Paaugstināta trauksme
Bailes zaudēt mīļo cilvēku mīlestību vairumā gadījumu ir subjektīvas un tām nav nekāda sakara ar realitāti. Visbiežāk, šādām bailēm pakļauti ir tie bērni, kuriem vec;aki noteikuši konfliktējošas prasības. Piemēram, ja vecāki vienu brīdi bērnu slavē par zinātkāri, bet citā – sarāj, viņš sāk just pastāvīgu nedrošību par to, ka var izdarīt kaut no tā, kā vajag. Ja nu pēkšņi mamma ar tēti izlems dzemdēt vēl vienu mazuli tāpēc, ka viņš vakaros nesavāc rotaļlietas? Vai arī – nesaņems uzaicinājumu uz dzimšanas dienu tādēļ, ka viņam mājās nav tāda konstruktora, kāds ir jubilāram?
Lai bērns atbrīvotos no šādām bailēm, viņa audzināšanā vairāk jāievieš konsekvence. Centies izvairīties no draudu un ultimātu izteikšanas.
Sarunājiet un paskaidro savu prasību motivāciju, tādā veidā tu iegūsi sapratni no bērna puses. Kāpēc būt greizsirdīgam par to, ka mamma paslavēja kaimiņienes dēlu, ja viņa sacīja, ka to darījusi pieklājības pēc? Tāpat centies pārliecināt radiniekus, kuri bieži tiekas ar tavu bērnu, ievērot šo tevis noteikto stratēģiju. Īpaši tas attiecas konkurences cīņā par paklausību starp bērniem. Greizsirdība starp māsām un brāļiem viņu attiecības var saindēt uz mūžu, tādēļ vecākiem jāpievērš pastiprināta uzmanība, lai to izskaustu.
Bezpalīdzības sajūta
Kad bērns pieaug, viņš sāk rūpīgi analizēt savas attiecības ar pretējo dzimumu. Saprotot, ka nespēj ietekmēt, lai simpātiju objekts izdarītu izvēli uz viņu, pusaudzis izjūt bezspēcību un greizsirdību. Mēģinot objektīvi izvērtēt sāncensi, bērns neredz, kādēļ konkurents ir labāks par viņu. Tās pašas jūtas var rasties bērnam, ja kāds no vecākiem pēc šķiršanās atrod citu "pusīti".
Ir nepieciešams viņam paskaidrot, citu cilvēku jūtas nevar būt atkarīgas no viņa vēlmēm. Tāpat kā, kā viņš negribēja, lai viņam kāds diktētu, kurā iemīlēties, arī citiem nepatīk līdzīga pieeja. Kopā jāatrod plusi tajā, ka simpātiju objekts nerod tādas pašas jūtas pret viņu: ja cilvēks nav spējīgs novērtēt pusaudža labās īpašības, kāpēc gan ar viņu "pīties" un, rupji sakot, kāpēc gan bērt pērles cūkām paredzētā silē?
Izmanto bērna simpātijas kā piemēru, lai paskaidrotu, ka vīrieša un sievietes mīlestība atšķiras no mīlestības pret bērniem un vecākiem, un šie jūtu veidi spēj līdzvērtīgi pastāvēt viens otram līdzās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
