Aizdomājoties par konkrēto tēmu, piedāvājam izplatītākos iemeslus, kas sievietes attur no mazuļa radīšanas, kā arī publicistes Loras Bekas (Laura Beck), konsultējoties ar nozares profesionāļiem, veidotos ieteikumus, kāpēc un kā nejusties vainīgai par konkrētajiem dzīves uzskatiem un vēlmēm. Tāpat apkopojām arī portāla Cālis.lv paustos viedokļus par atturēšanos no mazuļa radīšanas un sieviešu pieredzi, saskaroties ar minēto situāciju.
Sievietes ķermenis un sievietes dzīve
Pirms ļaujies citu ierosinātai vainas apziņai par izvēli vismaz pagaidām nekļūt par māti, atceries, ka tavs ķermenis un dzīve, ko ietekmē pašas pieņemtie lēmumi, ir atkarīgi vien no tevis. Tikai ieklausoties sevī, tu gūsi vajadzīgās atziņas par to, ko un kā vēlies darīt, citu viedokļiem, spriedumiem un norādēm par to, kas tev būtu labāk, esot mazsvarīgām. Atceries, ka esi sava ķermeņa un dzīves saimniece, vien tev esot tiesībām to pārvaldīt.
Aizņemtība
Nav noslēpums, ka bērnu ienākšana mūsu ikdienā, atvašu audzināšana un rūpes par pēcnācējiem prasa lielu daudzumu enerģijas un apņēmības. Ja šobrīd jūties iestrēgusi vāveres ritenī, kurā neatliek laika pat pienācīgam miegam, par nevēlēšanos radīt bērnus nebūt nav jājūtas vainīgai.
Pašpietiekamība un laime
Ir neskaitāmas sievietes, kuras ikdienā piepildījumu gūst, iztiekot bez ģimenes dibināšanas un harmoniju, laimi un mieru baudot, esot vien divvientulībā ar partneri. Vienotu priekšrakstu, kam tiekties atbilst, nav, tāpēc, ja tava laimīgas dzīves formula neparedz mazuļa audzināšanu, kāpēc gan par to justies vainīgai?
Izvēles un lēmumi
Ja nevēlies laist pasaulē mazuli un kļūt par māti personisku motīvu vadīta, tavs uzdevums nav par savu izvēli atvainoties ikvienam jautātājam. Kā jau minējām iepriekš, vien sievietes varā ir pieņemt lēmumus, kas ietekmē viņas dzīvi, ikdienu un pasaules redzējumu, un par tiem nav jāmetas attaisnoties ikvienam ziņkārīgām jautātājam.
Sievišķības faktors
Tas, vai esam kļuvušas par mātēm, nekādā mērā nenosaka, nedefinē un neveido mūsu sievišķību. To ietekmē tikai un vienīgi mūsu pašu vērtības, principi un uzskati, kā arī apziņa, vai dzīvojam ar tiem saskaņā. Nekad un nekādos apstākļos neļauj sabiedrībā valdošajiem stereotipiem, uzskatiem un tās radītajam spiedienam ietekmēt savas pašvērtības apzināšanos. Ja vēlies radīt bērnus, tas ir lieliski. Ja nevēlies kļūt par māti, tas nebūt nepadara tevi par sliktāku cilvēku vai mazvērtīgāku sievieti!
Mātes instinktu trūkums
Ne visām no mums piemīt gādīgums, vēlme rūpēties par līdzcilvēkiem un teicama saskaņa ar tuvinieku mazajām atvasītēm. Un, ja šādu instinktu nav vai tie vēl nav modušies, kāpēc kultivēt minētās sajūtas mākslīgi?
Dzīve un tās posmi
Mazuļa ienākšana ģimenē viennozīmīgi paredz izdevumu palielināšanos, turklāt vērtīgs ieteikums, kam vērts sekot, skan šādi – radi tik daudz bērnu, cik spēsi uzturēt saviem spēkiem! Iespējams, būsi pretējās domās, tomēr spēja parūpēties par sevi un sev dārgāko cilvēku pasaulē – savu mazuli, ir viens no, iespējams, būtiskākajiem priekšnoteikumiem, ko vērts apsvērt, plānojot ģimenes pieaugumu vai aizdomājoties par savu vēlmi kļūt vai nekļūt māmiņai.
Lūk, portāla Cālis.lv forumos piefiksētie sieviešu viedokļi par nevēlēšanos iemantot mātes lomu vai laist pasaulē vēl vienu mazuli!
- "Man bija grūti pieņemt pirmo bērnu, lai gan ļoti priecājos, kad viņš pieteicās... Tomēr tā sajūta, ka nespēj kontrolēt savu ķermeni (vemšana, galvassāpes) bija drausmīga. Otrkārt, likās, ka grūtniecība mani ierobežo un es nevaru darīt to, ko iepriekš. Bet tas pāriet, nevajag vainot sevi par savām izjūtām. Būt apjukušai, justies slikti tas arī ir normāli. Hormoni arī tikai paspilgtina visas emocijas.."
- "Tas ir iespējams un nebūt nav nedabiski. Man ir 33, laulībā dzīvoju piecus gadus, pazīstami esam desmit gadus, bērnu nav, un neplānojam. Tam ir vairāki iemesli, bet galvenais – nekad mūžā nav bijusi vēlme pēc bērna. Bērnībā ar lellēm nespēlējos, ar mazākajiem radu bērniem arī nē. Atklāti varu teikt, ka man nepatīk mazi bērni. Uz ielas varu priecāties par mīlīgu bēbi, bet pašai tādu nekad dzīvē nav gribējies."
- "Tiem, kuri nesaprot, kā tā var būt, varu teikt, ka cilvēki ir dažādi. Kādam šī nevēlēšanās var būt loģisks iznākums nespējai radīt bērnus, kādam - bērnības trauma. Kādam vienkārši māte Daba noskaudusi attiecīgo instinktu. Starp citu, tikai loģiski, jo planēta jau tā ir pārapdzīvota. Es cienu sievietes ar bērniem, bet vēlos, lai ciena arī manu izvēli."
- "Likās, ka esmu jau apradusi ar šo faktu un pieņēmusi ka būs bērniņš, taču... Nupat noskatījos video, kur topošie vecāki nofilmējuši gaidību laiku - kā puncis aug, un es sapratu, ka es to negribu, negribu, negribu. Negribu palikt arvien apaļāka, piedzīvot muguras, kāju u.c. sāpes, protams, arī dzemdību sāpes un to laiku pēc dzemdībām, kamēr organisms atjaunojas un sadzīst pēc dzemdībām."
- "Bērni tiešām ir "blakus produkts", bet ļoti labā nozīmē, protams. Bērniem ir jārodas no mīlestības, nevis mīlestībai no bērniem."
- "Lielākā daļa mūsu sabiedrības nav gatava pieņemt šādu lēmumu. Esmu saskārusies, ka ar varu uzspiež savu viedokli, skalo smadzenes, pāriet pie noniecināšanas, pataisa par otro šķiru – cilvēki bez bērniem nav nekas. Daudzi uzskata, ka bērni ir dzīves jēga. Piedodiet, bet mana dzīves jēga nevar būt bērns, t. i., cits cilvēks, kuram ir tiesības brīvi elpot, nevis tikt nosmacētam ar šo slimīgo "Tu esi mana dzīves jēga" mīlestību un "Katram jābūt vismaz vienam bērnam, citādi dzīve veltīgi nodzīvota"."
- "Tas ir atkarīgs no tā, kādas ir cilvēka prioritātes. Citam cilvēkam prioritāte ir sava dzīve, citam - bērna dzīve. Man ir septiņgadīga meita no pirmās laulības, gatavojos precēties ar vīrieti, kuram nav savu bērnu. Zinu, ka mūsu dzīvē bērni noteikti nav galvenais, bet, ja gribēsim, tad būs kopīgi bērni. Nekādā gadījumā neuzskatu par normu, ka tagad man par visām varītēm viņam būtu jādzemdē bērns. Jā, ļoti mīlu cilvēku un reizēm iedomājos, ka varētu padomāt par kopīgu bērniņu, bet tad, apsverot visus par un pret, saprotu, ka pagaidām tam noteikti neesmu gatava."
- "Bērni patīk, bet pa gabalu. Nav pretenziju, ja uz pasākumiem draudzenes nāk ar sīčiem, pati ar viņiem mēdzu dauzīties. Taču sevi kā māti vienkārši neredzu. Nekad arī nav bijusi interese par auklēšanu, lellēm utt."
- "Stereotipi par to, ka ģimenē obligāti jābūt bērnam, mani nesatrauc. Un neviens arī vairs neuzdrošinās pat muti pavērt par šo jautājumu, tai skaitā mūsu vecāki."
- "Bērnībā spēlējos ar lellēm. Nepatiku pret maziem bērniem izjutu jau četru gadu vecumā, kad gadījās būt vienā telpā ar zīdaiņiem. Gadu gaitā nepatika pret bērniem tikai pieauga. Jau 18 gados zināju, ka man nebūs bērnu, un ar gadiem šī pārliecība tikai nostiprinājās. Mani vecāki un apkārtējie nekad nav varējuši saprast, kā tā var būt, bet var."
- "Nu, es, piemēram, arī vairāk bērnus negribu. Un, jā, tieši sava egoisma dēļ. Gribu dzīvot sev. Nevis atkal primāri pakārtot savu dzīvi mazā režīmam un vajadzībām, lai kā mīlētu savu esošo bērnu. Nu nav visām sauciens būt vistu mammām ar bariņu cālīšu. Citām pietiek ar vienu cāli."
- "Esmu precējusies vairākus gadus, un bērnu mums nav. Pagaidām negribam un neuzskatām, ka varam to šobrīd atļauties, tā tas objektīvi arī ir. Mūsu abu kopīgais uzskats ir tāds, ka ģimenes pamatā ir pāris, kas ir vienojies par kopīgām vērtībām, uz kuru pamata arī ir kopā. Bērni, tas ir "blakus produkts", kas rodas šīs savienības rezultātā, bet nav attiecību vienojošais motīvs. Bērni pieaug, aiziet savā dzīvē un izveido savu ģimeni, bet pāris paliek. Šajā brīdī arī kļūst skaidrs, vai tā patiesi ir ģimene vai arī tā "izbeidzas" līdz ar vairošanās funkcijas pilnīgu izpildi – jauna indivīda radīšanu un palaišanu dzīvē vairošanās cikla atkārtošanai."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
