Daļā partnerattiecību mazuļa ienākšana pāra kopdzīvē tiek rūpīgi plānota, kamēr citiem bērniņš piesakās šķietami negaidītākajā brīdī. Ko iesākt, ja attiecības vēl nav noformētas oficiāli? Vai mazulis rada papildu spiedienu vīrietim par bildinājuma izteikšanu? Kādas ir kāzas, pārim jau audzinot pirmdzimto? Pieredzē dalās portāla Cālis.lv lasītājas.
- "Iespējams, sasteigt kāzas liek kaut kāds mistisks spiediens no ārpasaules. Man nav saprotama šī steiga. Man jau tomēr šķiet, ka precas ne bērna dēļ, bet laikam jau tomēr daudziem tas ir iemesls. Mūsu ģimenē pirmais bērns dzima, kad nebijām precējušies, pēc pāris gadiem apprecējāmies un otrais bērns dzima jau laulībā. Atšķirību nemanīju."
- "Mēs plānojām jau sen kāzas, un tad pieteicās mazā un tas arī lika pie tā pieturēties. Nebija jau tā, ka precējāmies tikai tādēļ, ka paliku stāvoklī. Man kaut kā gribējās, lai vecāki bērnam ir precējušies, nevis dzīvo kopā tāpat vien. Arī lai ir kāzu bildes, ko bērnam paradīt, kad paaugsies. Nekādu problēmu nevar būt arī, ja nav precējušies."
- "Droši vien, ka drīzāk cilvēkus precēties motivē no agrākajām paaudzēm mantotā sajūta, ka bērnam jādzimst laulībā. Dažādi uzvārdi, sajūta tomēr ir citāda, kad esi precējies, nav nekas jāskaidro. Vēl kādreiz bija, manai paziņai tā gadījās, ka viņa kaut kā piereģistrēja bērnu ar savu uzvārdu un beigās tam bērna tēvam bija it kā jāadoptē vai jāatzīst pašam savs bērns, lai varētu viņa uzvārdu piešķirt un viņi varētu, apprecēties bērnam nepaliekot sievietes meitas uzvārdā."
- "Vēl, protams, faktors, ka tas ir nopietni, ko tu dari, un vīrietis uzņemas pilnu atbildību gan par attiecībām, gan turpmāko kopdzīvi. Jo īstenībā tā ir vīrieša neizdarība, ja neesi bijis spējis noprecēt savu sievieti ātrāk, bet ir bijis jāgaida šāds grūdiens no citurienes…"
- "Nu, tas jau tāds individuāls jautājums un attieksme katram citāda. Kopdzīvi sakārtot no juridiskās puses ir svarīgi, ja ir kādi īpašumi, uzņēmumi. Citiem tā ir iekšēja nepieciešamība, vēl kādam vecāki uzstāj... Mūsu paziņu lokā daudzi pāri apprecējušies tad, kad bērni jau paaugušies."
- "Nebūt ne visas tā steidzas precēties, uzzinot par grūtniecību. Es precēties negribēju nemaz. Ne jau tāpēc, ka nemīlētu, bet tādēļ, ka man tāds pasākums dzīvē jau bija bijis un pēc tā man vairs nešķita svarīgi būt precētai. Bet vīrs ļoti gribēja, pat uzstāja, gredzenu pasniedza, jo viņam šķita svarīgi, ka bērns dzimst laulībā. Vīramāte arī mani kārtīgi apstrādāja un pat laulības gredzenus nopirka. Uz grūtniecības beigām pa abiem mani arī pierunāja. Protams, nenožēloju, nekas slikts jau tā laulība nav, bet nekas nemainītos, ja precējušies nebūtu. Bērnam tāpat būtu viņa uzvārds."
- "Mēs neapprecējāmies, jo gribēju īstas kāzas bez nelabumiem, ar šampanieti, smuku vidukli, lai būtu smuka kleita utt., gaidījām trīs gadus, un beigās nedaudz tomēr bija sajūta, ka nevajadzēja gaidīt… Jo tomēr tad bija tāds pacilājums, topošas ģimenes izjūta, un uz tā viļņa vajadzēja arī apprecēties. Pēc tiem gadiem - nu bija jau forši un tā bija laimīga un skaista diena, bet pietrūka kaut kāda brīnuma, kas pilnīgi noteikti būtu bijis toreiz, kad gaidīju mazo."
- "Man, piemēram, viena laulība jau aiz muguras un pirmdzimtais pieteicās jaunās attiecībās. Mīļotais aicina attiecības noformēt oficiāli, bet man negribas... Salīdzinoši nesen nokārtotas iepriekšējo attiecību formalitātes, lai arī kopā nedzīvojām gadus trīs, tikko tiku atpakaļ pie sava uzvārda un nu atkal visa epopeja no gala... Iespējams, kad mazais piedzims, paaugsies, uznāks precēties kāre, bet pašreiz - nē..."
- "Biju greznu greznās kāzās, kur jaunlaulātajiem bija gadu vecs bērns. Līgava visu vakaru nosēdēja pie brēcošā dēla, kuru visi tās dienas notikumi bija manāmi sanervozējuši, kamēr līgavainis plašajās pils zālēs viens pats tusēja ar vedējiem un 100 viesiem."
- "Ja cilvēki tiešām mīl viens otru, nevis vēl šaubās un nogaida, tad labāk ir apprecēties, kamēr bērniņš vēl nav piedzimis, jo kāzu diena ir diena diviem, kurā tiek svinēta un sumināta mīlestība. Un bērniņa piedzimšana ir loģisks tās turpinājums."
- "Protams, katrai jau savi iemesli, bet atzīšos, ka man tos ir grūti saprast. Man kāzas, uzzinot par bērnu, šķita absolūti liekas, jo:
1) Bērnam no tā juridiski nekas nemainās (kā zināms, ārlaulības bērna statusa sen vairs nav, tāpat tas neskar mantošanas jautājumus). Vienīgi, piereģistrējot bērnu, jābūt klāt abiem vecākiem;
2) Balta kleita ar plīvuru un milzu vēderu man nekas skaists neliekas. Plus vēl kleitas ierobežojumi punča dēļ, alkoholam nē, un visas aktivitātes jāpakārto tam, ka līgava ir stāvoklī;
3) Bērns dzīvē ienes lielas korekcijas. Ne visi pāri ar to tiek galā. Gribu, lai vispirms tiekam pāri negulētām naktīm, pamperu mainīšanām, zobu nākšanai u.tml. Ja tiksim ar to veiksmīgi galā, būs vēl viens pluss, kāpēc tiešām ir vērts precēties;
4) Zinu, ka esmu tā vērta, lai mani precētu manis pašas dēļ, nevis bērna. Jo, precoties stāvoklī, iekšēji būtu tāda sajūta, ka tas ir mazliet tāds piespiedu variants vīrietim.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
