Trīs bērna attīstības stili: skrējējs, kājāmgājējs vai lēcējs  (1)

Ikviens bērns ir citādāks. Cik gan bieži mēs dzirdam šo frāzi no skolotājiem, vecākiem, vecmāmiņām un vectētiņiem. Un mēs tik emocionāli pasakām šo frāzi, darot to tā, it kā saprastu visu bērna būtības nozīmi. Tikai tad, kad tiek runāts par tieši tava bērna sasniegumiem, tu uzreiz piemirsti: "Atšķirīgi, jā, bet kāpēc gan mans Pēterītis ir sliktāks?" Un mīklas atbilde ir tāda, ka izpratne "sliktāks" – neeksistē. Pastāv izpratne – atšķirīgi, īpaši, individuāli.

Katram bērnam no dabas ir dots savs individuāls attīstības stils. Gribam to pieņemt vai nē, taču novērojumi rāda, ka kopš pirmajiem bērna dzīves mēnešiem viņi sāk demonstrēt savus attīstības tempus. Vai tev ir pazīstama doma: "Viņam vēl nav divi gadi, bet viņš jau runā visu, bet mūsējais arī trīs gadus vecumā nevar salikt kopā divus vārdus!" vai "Mums skola ir laba, bet mācīties – negrib, bet viņu dēls iet parastā skolā, bet uz stundām burtiski skrien palēkdamies!"? Pieņemt to, ka katrs bērns ir atšķirīgs, ir visai grūti.

Nereti vecāki meklē skolas, kuras beiguši sabiedrībā pazīstami cilvēki, tiek meklēti labākie skolotāji, taču bieži gadās tā, ka pie visiem šiem labvēlīgajiem apstākļiem vecāku cerības neattaisnojas. Tā kā statistikas dati rāda, ka rezultātiem vajadzētu būt pilnīgi citādiem, vecāki sāk domāt, ka ar viņu bērnu kaut kas nav tā, kā vajadzētu būt.

Taču jāatceras, ka problēma nav bērnā, bet gan vecāku uzzīmētajā iedomu zīmējumā par bērna nākotni un viņa spējām, kuras var absolūti nesakrist ar viņa dabas dotajiem talantiem. Lai labāk izprastu savus bērnus, ir jāzina, kāds attīstības stils atbilst tieši tavai atvasei.