Reitingi un cīņa par pirmo vietu jeb Skolēnu sekmju salīdzināšanas maratons  (1)

"Pirms pāris gadiem lasīju, ka esot parādījusies tendence, svinot Ziemassvētkus un apdāvinot radus, no dāvanām nenoņemt cenas zīmi, lai var pēc tam salīdzināt, cik dārga ir bijusi uzdāvinātā dāvana…

Reitingi un cīņa par pirmo vietu ir mūsu sabiedrības ikdiena – runā, ka labākie hokeja fani ir Latvijā (nu, re, vēl viena sacensība)! Tikko beidzies pirmais semestris un skolēni saņēmuši liecības. Neizbēgami arī te notiek salīdzināšana – kuram augstāka vidējā atzīme, kurš ir sekmīgākais matemātikā un kuram desmitnieks sportā.

Mūsdienu tehnoloģijas ļauj e-klasē sekot līdzi savām atzīmēm un "saraut", lai uzlabotu savu vidējo atzīmi, tātad, salīdzināt sevi vakar ar sevi šodien", uzsver psiholoģijas doktore Šteinberga.

Vecākiem un skolotājiem reizēm rodas jautājums, vai salīdzināt sevi ar citiem ir veicināma darbība, vai tomēr to labāk nedarīt. Sociālā psiholoģija dod diezgan skaidru atbildi uz šo jautājumu – savstarpējā salīdzināšana ir reāla sabiedrības parādība. Šis process ir socializācijas pamatā, jo, kā gan citādi cilvēks varētu zināt, vai tas, ko viņš zina un prot, tiek šajā sabiedrībā pieņemts un novērtēs?

Socializācija taču ir mācīšanās dzīvot sabiedrībā, un to var apgūt, tikai sevi un savu darbību salīdzinot ar citiem sabiedrības locekļiem.

Kad jāsāk satraukties par salīdzināšanu?

Tātad, vispārinot var teikt, ka sociālā salīdzināšana ir parasta sabiedrības parādība, un par to kā tādu nav iemesls īpaši satraukties. Satraukumam ir pamats, ja salīdzināšana skolā rada negatīvas sekas, un tās rodas, ja neievēro dažas vienkāršas patiesības: pirmkārt, atzīme kā novērtējums (kas tad arī vēlāk tiek salīdzināta ar citu skolēnu atzīmēm) ir par paveiktu darbu, nevis Jānim vai Annai kā personībai; atzīmei ir jābūt nopelnītai – reizēm "uzdāvinot" atzīmi skolotājs nodara lielāku ļaunumu, nekā palīdzot skolēnam saprast, par ko sliktais vērtējums saņemts; treškārt, viens no motivācijas veidiem ir sasniegumu motivācija – tātad atzīme var palīdzēt mobilizēties un mācīties labāk.

Ne vienmēr tikai pozitīvās emocijas veicina motivāciju – zēni, piemēram, vairāk tendēti uz sacensību un sāncensību, un viņiem arī negatīvās emocijas var paaugstināt motivāciju (te nav runa par nomācošajām emocijām, bet gan par tām, kas liek darboties – no negatīvajām tās ir dusmas vai aizkaitinājums, no pozitīvajām – prieks vai interese). Tātad, prieks par atzīmi mudinās šīs emocijas izjust vēl un turpināt mācīties vismaz tikpat labi, bet dusmas palīdzēs uzlabot vērtējumu.

Sacensība pašam ar sevi, savukārt, veicina personības attīstību un ir dzinulis zināt vairāk un prast labāk. Tad arī atbilde uz jautājumu, kurš pirmais, būs vienkārša – es pats!

Tiekties būt pirmajam ir attīstības dzinējspēks, tāpēc svarīgāk ir domāt nevis par to, vai sacensība ir laba vai slikta, bet gan par to, kā sacensību padarīt par ieguvumu arī otrajam, trešajam un visiem pārējiem.

Ko par skolēnu vērtēšanu, noslēdzoties mācību gada pirmajam semestrim, saka vecāki? Ielūkosimies portāla Cālis.lv foruma diskusijās

"Ja tavs bērns skolotājai patīk, tad apaļo uz augšu, ja nepatīk - tad uz leju. Skolotāji to skaidro ar bērna attieksmi, lai gan patiesībā tā ir skolotājas pašas attieksme pret bērnu. Diemžēl vērtējumu izlikšana Latvijā ir pilnīgi subjektīva un totāli demotivējoša. Latvijā jau sen vajadzēja pārstrādāt vērtējumu kritērijus, ieviešot matemātiski pareizus (uz augšu apaļo, sākot no pieci; uz leju - līdz 4,9), objektīvus un reāli izmērāmus vērtējuma kritērijus. Attieksme nav objektīvi izmērāma, tāpēc to vērtēt nav iespējams, bet daži skolotāji to tik un tā iekļauj savos vērtēšanas kritērijos. Mana bērna skolā katram skolotājam ir citi kritēriji - ir, kas 7,9 bija noapaļojis uz septiņi; ir, kas 7,5 noapaļo uz astoņi."

"Bērnam skolā ņem vērā progresu vai regresu un attieksmi pret mācībām un darbu stundā. Un tieši šie divi pēdējie var dot klāt pat 1-2 balles semestrī vai tieši otrādi - samazināt vērtējumu par vienu balli, ja nav izaugsmes, stundas darbs nekāds, mājas darbus nepilda utt. Manuprāt, tas ir pareizi. Mūsu skolā skolotāji ņem vērā skolēna attieksmi mācību semestra laikā, darbu stundās utt. Tā izšķiras atzīme. Bija gadījums, kad skolotāja piedāvāja skolēniem, kuriem atzīme šķīrās, uzrakstīt papildu pārbaudes darbiņu, lai noskaidrotu izliekamo atzīmi. Laikam tā bija matemātika."

"Man arī neliekas godīgi, ka skolotāji netaisnīgi izliek atzīmes. Nesaprotu, kāpēc visā valstī vēl joprojām nav ieviesti vienoti, objektīvi izmērāmi vērtējuma kritēriji. Bērna uzvedība klasē nav objektīvi izmērāms lielums, turklāt ir tikai dabiski, ka bērni stundās nevar mierīgi nosēdēt, jo skola viņiem nenodrošina ikdienas fiziskas aktivitātes, kas bērnu organismam ir pilnīgi nepieciešamas. Ja bērnam nav neviena "ni", tas taču norāda, ka ar attieksmi viss ir kārtībā."

"Personiskā nepatika pret bērnu (tiem skolotājiem, kam tāda ir - maz, bet tomēr gadās) tiek atspoguļota parastajās atzīmēs kā tādās, ieliekot četri tur, kur varētu būt seši vai septiņi. Ja vērtēšanā tiktu ieviesti vienoti, objektīvi izmērāmi kritēriji, tad tas nebūtu iespējams. Nedrīkst būt tā, ka katram skolotājam ir pašizgudroti vērtēšanas kritēriji!"

"Manuprāt, pati atzīme (cipars) nav tik būtiska, svarīgāk, vai tā konkrētajā situācijā iedarbojas motivējoši vai tieši otrādi. Acīmredzamas netaisnības grauj motivāciju. Bet te jau viss kā parasti - labie skolotāji liek objektīvas un bērnus motivējošas atzīmes, viduvējie - kā sanāk, sliktie - neobjektīvi, netaisnīgi un demotivējoši. Vienīgais loģiskais risinājums - padarīt skolotāja darbu par tik iekārojamu (arī finansiāli), lai skola pievilktu talantīgos, un izkonkurētu no vietām vājos.... citādi tā visu laiku ir cīņa ar vējdzirnavām. Maz izredžu, ka Latvijā tā varētu notikt."

"Un, ja nu Anniņu motivē zemas atzīmes (centīšos labāk), bet Jānīti - augstas (redz, kāds es varu būt malacis!), tad ko tu iesaki? Par vienu un tādu pašu veikumu likt dažādus vērtējumus, jo atzīmei jāmotivē? Nē, es kategoriski iebilstu pret šādu nostādni. Atzīme ir alga, bet motivācija ir veids, kādā pasniedz šo algu."

"Vērtējumam ir jābūt taisnīgam, jo netaisnīgs vērtējums ir demotivējošs. Es neuzskatu, ka no 7,67 vidējās atzīmes, kur lielajā kontroldarbā bija astoņi, būtu atzīme jānovelk uz septiņi. Tas ir netaisnīgi un demotivējoši. Problēma jau ir tajā, ka skolotāji grauj bērnu motivāciju, atzīmes velkot uz leju."

Jūs te man runājat par atzīmju pavilkšanu uz augšu - lūk, tas ir motivējoši (un tur izņēmumus varētu pieļaut, taču tikai apaļojot uz augšu), bet pie 7,67 novilkšana uz septiņi ir netaisnīga un demotivējoša (visos mājasdarbos ir "i" un nav neviena "nv"). Cita skolotāja, piemēram, pie 7,5 ir izlikusi astoņi. Bērns priecīgs un zinu, ka nākamajā semestrī centīsies, lai būtu vēl labāka atzīme. Bet pie tās skolotājas, kas atzīmi velk uz leju, viņam motivācijas strādāt nebūs.

Nesaprotu, kāpēc skolotāji speciāli grauj bērnu motivāciju, bet pēc tam žēlojas, ka bērni stundās nestrādā. Nu kāda jēga strādāt un censties, ja tāpat skolotāja atzīmi novilks uz leju? Nekāda!"

"Bērnam dziļi sirdī ir dziļi vienalga par atzīmēm. Interese par ko tādu rodas tikai tāpēc, ka bērni redz – o, vecākiem patīk, ja es labi mācos, vislabāk dejoju/dziedu/uzvaru konkursā/esmu labākais utt. Un tieši tas - dzīšanās pēc konkrēta rezultāta, ir demotivējoši. Bērns vairs neapgūst konkrēto prasmi, lai iemācītos, bet apgūst priekš vērtējuma. Vienalga kādā ceļā dabūts vērtējums, ka tikai ir."

"Mīļās mammas un mīļie tēti! Uzticieties skolotājiem un saviem bērniem! Bērnu atzīmēs nerealizējiet savas ambīcijas un ļaujiet bērnam mācīties, atbalstiet viņu! Visbiežāk bērni paši ļoti labi saprot, kāpēc viņam vērtējums ir aiz komata uz augšu vai leju. Šogad bija gadījums, kad arī saņēmu vēstuli no kādiem vecākiem par to, kāpēc no 7,6, ielikts setiņi. Bet nākamā vēstule e-klasē bija no šīs meitenes, kura atvainojās, ka viņas vecāki ir man rakstījuši šādu vēstuli, jo viņa pati vērtē, ka ir pelnījusi septiņi. Man bija, ko atbildēt vecākiem, ko pārrunāt ar meiteni. Bet kam tas viss?

Bērnu atbalstīt mācībās nenozīmē viņu un skolotāju dresēt par atzīmēm. Bērnu atbalstīt mācībās nozīmē viņu samīļot, veselīgi pabarot, runāties ar viņu, izrādīt viņam uzmanību un cieņu, ieaudzināt pieklājības un citas sabiedrībai nozīmīgas vērtības, izskaidrot lietas, laikā pamodināt, atbalstīt viņa intereses un daudzi citi svarīgi sīkumi.

Tad arī atzīmes pašas no sevis kļūs labākas, attieksme pret skolu pozitīvāka, un dzīve skaistāka gan bērniem, vecākiem un arī skolotājiem!"