Rotaļas kā ceļojums fantāziju pasaulē jeb Kāpēc bērnam vajag mantas?

Vai vēl joprojām no bērnības atceraties slaveno kuģīšu spēli? Strautā vai upītē tika iemestas dažādas lietas, un visi skatījās, kā viņu "kuģītis" virzījās tālāk. Dažos gadījumos papīra tvaikonis noslīka uzreiz. Droši vien piemājas upītē, grāvī vai vienkārši milzu peļķē varēji stundām ilgi skatīties, kur peld koka kuģītis, atbrīvot viņam ceļu, uzkrāt vai izlaist ūdeni.

Varbūt arī tu esi to vidū, kuri ir specializējušies nevis braucienu veikšanā, bet drīzāk gan pašu kuģīšu izgatavošanā. Katram "pieaugušam" cilvēkam taču bija kabatas nazis, un tad tika griezts un urbts, kalts un zāģēts. Pēc tam šis skaistais kuģītis tika ielaists ūdenī un – ak vai! – kas notika vispirms? Tas apgāzās! Tātad atkal bija jāatgriežas "kuģu būvētavā..."

Kas tad bija tas, ar ko tā apbūra laiks, kad notika rotaļas ar kuģīšiem, dzelzceļu vai klucīšiem? Tas, ka pasaule un ikdiena tika atklāta gan lielās, gan mazās lietās, viss bija atļauts, visu varēja mēģināt vēlreiz. Kad gadījās pēkšņi pagriezieni kuģītis negaidīti sagriezās šķērsām, pazaudēja kravu un uzsēdās uz sēkļa, bet tas nekas – šo salu taču jau sen vajadzēja atklāt, un sākās ekspedīcija.

Pašaizliedzīgi atklājot pasauli, bērni kustas tieši tāpat kā kuģīši. Viņi sāk ar tuvējo apkārtni un vēro, kas notiek. Turklāt bērniem nav nekāda plāna, un atklājēja ceļojumiem ir nepieciešams laiks. Bērni ir pamatīgi pētnieki: viņi bāž lietas mutē, satver ar rokām, vēro ar acīm, pasmaržo un klausās. Šie iespaidi tiek apkopoti un pārstrādāti. Pēc tam, skolā, šis process tiks saukts par mācīšanos, bet tur tas nesagādā tik daudz prieka, jo ir saistīts ar piespiešanas elementu, kad tieši tagad jādara tā vai kāda cita lieta. Vispār tas ir tipiski pieaugušajiem, kuri vienmēr grib visu plānot un kontrolēt. Kādreiz ļauj bērnam tevi aizvest kādā brīnumainā ikdienas atklāšanas ceļojumā. Rotaļājoties redzēsi pasauli citām acīm, ja atklāsi to tā, kā to atklāj bērna acis.