Viena mamma nespēj vien mazo piebarot – viņš ēd visu un daudz, otrai problēmas citas – bērns neēd, ēd, bet maz un "ņergājas", vēl cits varbūt jau triju gadu vecumā ir gana palutināts, un labprātāk našķojas ar cepumiem, nevis frikadeļu zupu. Katrā ziņā – problēmu loks ir dažāds, bet tici, ka tu tāda neesi viena. Šoreiz piedāvājam ielūkoties mammu diskusijā no portāla Cālis.lv foruma par trīsgadnieka ēšanas problēmām – varēsi uzzināt praktiskus ieteikumus, kā mazo pierunāt apēst veselīgu ēdienu.
Diskusiju sāk mamma, kuras mazā meita "normālu ēdienu" praktiski neēd:
"Šis gads mums tāds interesants izvērties, dažādas slimošanas, pārvākšanās un citi stresi, tādēļ nedaudz palaists vējā ēšanas jautājums. Pat neteiktu, ka palaists vējā, vienkārši nav atrasts pareizais risinājums. Ap 2,7 gadu vecumu, pirms šī problēma sākās, mazā ēda pat ļoti labi, reizēm pat vairāk nekā es. Saprāta robežās bija iepazīstināta ar saldumu pasauli, tiesa gan, dāma pagadījusies ļoti izvēlīga, tāpēc arī saldumi pārsvarā aprobežojas ar pašu ceptām smalkmaizītēm un kūkām, un slaveno "kinderolu", no kuras 70 procentus apēd , bet meitai tiek manta.
Respektīvi - neredzu problēmu saldumu patēriņā, tāpēc neuzskatu, ka tas ir pie vainas tam, ka nu jau dāma ir pārstājusi normālu ēdienu ēst gandrīz pavisam. Labākajā gadījumā ir pierunājama pāris reizes dienā apēst kādu makaronu porciju. "Negribu, negaršo, neēdīšu" - ir viss, kas pašai sakāms šajā sakarā. Un tas attiecas arī uz saldumiem - ēstu vismaz tos, saprastu, ka pati esmu izlaidusi bērnu, bet neēd pat tās kūkas.
Vakaros gan, ielienot gultā, prasa maizīti, padzerties utt. Šos ieradumus esmu nogriezusi kā ar nazi, jo sapratu, ka uz nakti ar mīklu sev piedzen vēderu, tad uz tā arī dzīvo līdz nākamajam vakaram. Tiesa gan, es neteikšu, ka tas ir kaut ko līdzējis, jo bērns tiešām ēd, manā skatījumā, tikai tik daudz, lai izdzīvotu. Pati meitene ir aktīva, gudra. Daudz skraida, dzīvojas pa āru, visādi citādi - normāls bērns. Bet tā ēšana vienkārši dzen kapā.
Šī lieta sākās (tāpat kā atsākās biksīšu slapināšana, bet ar to diezgan ātri tikām galā) pēc lielās slimošanas - bija angīna, ar ko mocījāmies praktiski mēnesi - periodiski bija ļoti augsta temperatūra, vemšana, kakla sāpes. Apetītes nekādas, un es arī uz ēšanu nespiedu. Bet tagad jau ir pagājuši deviņi mēneši kopš nelaimīgās angīnas, bet tik un tā nekāds uzlabojums nav redzams. Jā, ir dienas, kad varbūt paēd vairāk, bet pārtika, ko atzīst, ir krasi vienveidīga, neko jaunu pagaršot nav ar mieru. Šķīvī drīkst būti tikai viena veida pārtika, respektīvi, porcijas no gaļas, dārzeņiem, piedevām, uzreiz tiek atmestas. Parasti ēd kaut kādus graudaugus, putras, griķus, citreiz makaronus. Gaļu ēd atsevišķi, ja vispār ēd. Vienīgais, ko vēl nedaudz atzīst, ir pelmeņi, kas man neliekas normāla pārtika.
Pediatre, šķiet, neieinteresēta šo problēmu risināt (varbūt man vienai liekas, ka tā ir problēma), aizbildinoties, ka bērns gada laikā ir savā attīstībā pārspējis no viņas vecuma bērniem gaidīto - labi zīmē, krāso, līmē, skrien, lec, kāpj, sāk burtus apgūt. Savam vecumam gan ir fiziski maza - garums ieknapinās normā, bet svars ir nedaudz pazemināts. Tiesa gan, man visu dzīvi ir bijis tieši tāpat.
Jautājums, šķiet, ir tāds - kā ieinteresēt trīsgadnieku ēst daudzveidīgāk un ar noteiktu regularitāti? Vai tas ir vienkārši vecumposms, kas jāpārcieš?
Jāpiemin, ka es tiešām esmu stipri daudzus paņēmienus jau izmēģinājusi, lai ar šo cīnītos, nav tā, ka es vienkārši sēžu un čīkstu par šo. Laikam aptrūcies jau svaigu ideju. Gribās sagaidīt vienreiz to dienu, kad bērns beidzot normāli paēdīs kaut vienreiz, bet pilnvērtīgu pārtiku.
Par vitamīniem un uzturvielām arī uztraucos. Citreiz, kad viņai tādas pāris čābīgas dienas, mēģinu "iesmērēt" kādu šokolādi, lai vismaz enerģiju kaut kādu "uzsit". Dodu, piemēram, C vitamīnu, tējas vietā upeņu uzlējumu. Galīgi neesmu uztura speciālists, bet es nesaprotu, kā viņa šādi izdzīvo. Labi, tagad vēl mandarīnus ēd, vasarā saldējumu, bet pārējais visu laiku viens un tas pats - griķi, makaroni, pelmeņi, cīsiņi.
Ar tiem vitamīniem arī ir tā, ka ļoti negribētos likt bērnam dzert multivitamīnu kompleksus, jo es īsti neatbalstu to "profilaktisku" (no sērijas - sliktāk jau nebūs) lietošanu. Analīzes ārste nenozīmē, jo neredz problēmu."
Vai vainojamas bērna un vecāku attiecības?
Lūk, te kāds viedoklis par neēdāju – meiteni: "Nebūšu populāra, neglaudīšu pa spalvai, bet es uzskatu, ka neēdājiem pie vainas ir attiecības ar vecākiem, tirāniska bērna uzvedība un tmldz. Man ir bijusi trīs gadus veca auklējama meitene, kura mātes klātbūtnē taisīja histērijas līdz pat vemšanai, kad mamma lūdzās, jā, lūdzās, lai bērns kaut ko apēd, deva pat našķus, mazā tik spītējas, ka neēdīs. Kad mamma aizgāja uz darbu un es vēlāk bērnu aicināju pusdienās, viņa apsēdās pie galda, paņēma rokā zupas karoti un pirms ēšanas šķelmīgi uz mani skatoties, pateica: "Bet tu neteiksi mammai, ka es ēdu? Labi?".
Es uzskatu, ka vaina ir tajā dancošanā apkārt, našķos un starpēdienreižu uzkodās. Bērnudārzā nevienam nav uzkodu, tad nu arī pusdienās pēc pastaigas visi ēd kā mīļie. Protams, arī tur ir viens vai divi neēdāji grupā, kas jau līdz bērnudārzam mājās ir paspēti "sačakarēti bērni" ar šo vecāku dancošanu. Pirmais - mammai pašai jābeidz domāt un visiem teikt: "Mans bērns neēd". Ja mamma pati noticēs, ka viņai ir normāls bērns, kurš ēd, tad kaut kas sakustēsies uz priekšu šajā jomā. Jābeidz izdabāt, neitrāli jāpiedāvā ēdiens tad, kad visa ģimene ēd un viss. Pārējā laikā pieejams tikai ūdens. Agrāk vai vēlāk bērns sāks pagaršot un ēdīs visu."
Izsalkuma sajūta
"Mums mājās ir zelta likums - katrs pats atbild par to, lai vēders ir pilns. Un tas nozīmē to, ka ēdiens ir pieejams, ēdienreizēs var ēst to, kas ir, vai to, ko iepriekš pasūtījis. Bērns pats var izvēlēties - ēst vai nē. Un vēl - ir vērts iemācīt bērnam atpazīt izsalkuma sajūtu t.i., lai pašam ir izpratne, kas tas ir tukšs vēders, gribas ēst utt. Tad arī ir vieglāk piedabūt regulāri paēst, jo bērnam būs sapratne par procesu, kāpēc jāēd. Un nekādu obligāto pēdējo kumosu un obligāto tukšo šķīvju. Tas grauj jebkādu vēlmi ēst. Es teiktu - jādzīvo mierīgi, pašiem jāēd pilnvērtīgi un tad jau bērns arī pieslēgsies procesam."
Bērnudārzs kā risinājums
"Jums vislabākais risinājums ir bērnudārzs. Tur tie neēdāji automātiski sāk ēst, jo skatās, ka citi ēd. Vismaz mana meita dārziņā ēd visu, mājās bieži vien knakstās ar ēdienu. Puika dažkārt neēd, jo zobi nāk.
Vai mēģini dot kokteiļus? Tādā veidā var iebarot daudz ko veselīgu, ko negrib atsevišķi ēst. Piemēram, kad mans puika negrib dzert kefīru, vai, piemēram, dzērvenes, tad es tos dodu kokteilī sablendētus. Banānus, dzērvenes, zemenes, upenes, tad pievienoju kefīru. Variācijas jau daudz. Ļoti garšo. Vēl maniem bērniem garšo ķiplokmaizes - arī veselīgi."
Ģimenes kopīga pusdienošana
"Nezinu, vai sagadīšanās, bet novēroju, ka tām ģimenēm, kurām ēšana ir kopīgs rituāls (ikdienas ne svētku ), bērni ļoti labprāt ēd un tusē pie galda.
Mums jau no pirmajām piebarošanām - ēdam visi kopā pie galda, reti, kad ir tā, kad kāds neēd (ja vien nav ārpus mājas). Tagad puikam ir trīs gadi, ēd visu un ļoti patīk pats ēšanas rituāls, kad visi kopā. Nu tas tomēr ir tāds moments, kad visi vienkopus (televizors nekad nav bijis fonā ēšanas laikā). Varbūt vienkārši ēst visiem reizē un ārpus ēšanas reizēm neēd neviens?"
Skaists ēdiena noformējums
"Uz šiem pavisam mazajiem var labi spēlēt uz to, ka ēdiens ir skaisti izdekorēts. Auzu putrai saliec banānu ripiņas – matus, no ogām acis, mute - kivi pusšķēlīte. Olu vai omleti izcep sirsniņas formā. Pankūkas var sazīmēt ar ievārījumu, kas iespiests tūbiņā. Rīsus uzliec ar plaukstu, saspiestus kā peles rumpi, aste - lociņš vai burkāna strēmele, ausis - burkāna vai redīsa ripiņas, kotletei uztaisi spageti matus un no zaļumiem uztaisi sejiņu – ļaujies fantāzijai. Uzreiz uzradīsies interese par pārtiku."
"Es piekrītu ieteikumam gatavot kopā - tās pašas pankūkas var taisīt no griķu miltiem, iemaisīt mīklā ābolu vai banānu gabaliņus, ļaut pašai maisīt, pašai salikt uz šķīvja. Var sablendēt ogas mērcītei, piemēram. Es arī esmu ievērojusi, ka, ja palīdz gatavošanā, ēstgriba labāka."
Citi neēdāji
"Bērniem ir periodi, kad ēd vienveidīgu ēdienu, bet tas mainās. Mums ir bijis, ka ēd tikai biezpienu ar krējumu. Un nekas. Ir bijis, ka ēd mēnesi no vietas tikai makaronus. Atkal - kad apnika, pārstāja. Esmu bērnībā vasarās visai bieži pārtikusi tikai no baltmaizes, krējuma un cukura pa virsu. Bija tāds bērnu topa ēdiens senos laikos."
"Mums arī topā pelmeņi, cepti kartupeļi, makaroni, pēdējā laikā vismaz tam visam ir pievienojušies zirņi. Dažreiz kaut kas no gaļas, bet kopumā vispār ļoti maz. Toties pienu var izdzert litriem. Ceru, ka tas vienkārši tāds vecums, paaugsies, pāries. Vienīgais, kas mani uztrauc, ka nesāk trūkt kādi vitamīni vai citas vajadzīgas vielas. Pa laikam piena vietā dodu kādu bēbīšu maisījumu, kur tas viss ir klāt."
"Mums gan pelmeņiem vajag krējumu, bet ēd vienīgi tad, ja piciņa krējuma uz katra pelmeņa, ja viens liels krējums, tad neder."
"Mūsmājās arī ņemšanās ar ēšanu sākusies. Man gan tas trešais bērns, līdz ar to īpaši apkārt nedancoju, ievērojam pāris lietas: našķi tikai kvalitatīvi (melnās šokolādes gabaliņi vai arī cepumi, mafini, ko vīrs cep no biomiltiem, sviesta, utml.), pārējo viņa ēd - kā nu uznāk. Reizēm tikai sieru, reizēm tikai maizi, reizēm tikai kartupeļus, reizēm tikai oliņu, šķidrumu no zupas."
"Man trešais bērns ir neēdājs. Tā kā abi pirmie ēd visu, tad ģimenes ieradumi diez vai būs pie vainas. Aptuveni divu gadu vecumā meita atteicās no visa, kam kaut tuvumā piens stāvējis - nekāds krējums, nekāda majonēze, saldējums praktiski tikai augļu, nekāds jogurts, kefīrs, arī biezpiens tikai vienas noteiktas firmas biezpienmaizē. Sieru gan ik pa laikam ēd, bet arī tikai Krievijas, Holandes. Iemānīt kaut ko - nereāli un sen esmu atmetusi ar roku. Pelmeņus ēd, bet tikai ar cūkgaļu, biju nopirkusi ar vistu - ar pirmo kodienu pateica, ka tie nav pareizie un vairs neēda.
Griķus ēd daudz, tad var arī minimāli maltas gaļas mērci, citur - nekādas mērces. Gaļa vēl ar frikadelēm iet. Kotletes, karbonādes varu ēst pati. Diezgan labi iet dažādas zupas, tikai lai gaļa nerēgojas.
Ēd svaigus gurķus, marinētus gurķus, grauž kāpostu lapas, burkānus, ābolus. Saldos ēdienus - vispār neēd - ne krēmus, ne ķīseļus, ne uzpūteņus kompotus. Ēd ogas no saldētavas.
Par vājumu un augšanu nevar sūdzēties, visos rādītājos ir norma, garums pat virs normas.
Turpretī otrais bērns, kurš ēd visu, kas nekust un daudz, jau no kādiem sešiem gadiem izskatās kā no koncentrācijas nometnes izsprucis. Ribas var saskaitīt..."
Āgenskalna klīnikas uztura speciālistes Jeļenas Pavlovas ieteikumi, kura iepriekš portālā Cālis.lv konsultējusi citu mammu ar līdzīgu problēmu - Divgadniece atsakās ēst. Uztura speciālistes ieteikumi
"Vispirms jādodas pie pediatra, lai izslēgtu veselības traucējumus, kas varētu radīt ēstgribas trūkumu.
Jāpaanalizē, cik ilgi bērns atsakās no ēdiena, iespējams, ir notikušas kādas pārmaiņas bērna dzīvē, kas varēja radīt stresu. Dažkārt bērni sāk atteikties no ēdiena, uzsākot bērndārznieka gaitas.
Jāskatās, ko bērns ēd dienas laikā. Varbūt bērns našķojas ar saldiem dzērieniem, bulciņām, cepumiem utt. Ja bērns ik pa laikam našķojas, tad pilnīgi saprotami, ka viņš neēdīs, jo nav izsalcis. Nekādā gadījumā nevajag dot visu pēc kārtas, lai vismaz kaut ko ēstu, piemēram, cīsiņus, frī kartupeļus, saldumus, jo pēc tam likt bērnam ēst dārzeņus, gaļu, putraimus, būs praktiski neiespējami. Spiest ar varu, nevajag. Bērnā jārada interese pret ēdienu. Te būs daži padomi:
- Ēdienam jābūt krāsainam, lielākai daļai bērnu ir svarīgi, lai ēdienā būtu vismaz piecas krāsas;
- Jāļauj bērnam paspēlēties ar ēdienu, piemēram, kopā ar bērnu var taisīt dažādas figūras no produktiem;
- Bērna šķīvītim, krūzītei, dakšiņai un karotītei ir jābūt interesantai un krāsainai;
- Ja bērns atsakās no jauniem produktiem, šis produkts ik pa laikam jādod līdz 10-12 reizēm;
- Var pievienot bērnam pazīstamā ēdienā jaunus produktus, piemēram, kartupeļu biezeni sablenderēt ar brokoļiem, ziedkāpostiem vai burkāniem. Jogurtā var iejaukt auzu pārslas vai nedaudz biezpiena. Maizīti var apsmērēt ar paštaisītu gaļas pastēti, sablenderējot vistas gaļu ar zaļumiem, dažām karotītēm naturāla jogurta vai kausētā siera. Var piedāvāt krēmzupas, kur var iekļaut jaunus produktus;
- No trīs gadu vecuma bērns var sākt piedalīties ēdiena gatavošanas procesā. Bērnam var likt izdarīt vienkāršus uzdevumus – noslaucīt galda virsmu, ļaut samaisīt ēdiena sastāvdaļas, noslaucīt ar dvieli dārzeņus vai augļus utt. Gatavošanas procesā ieteicams dot bērnam pagaršot produktus;
- Pašiem jāēd kopā ar bērnu, lai viņš redzētu, ka vecākiem šie produkti vai ēdieni garšo.
Protams, katrs bērns ir individuāls – kādam patīk krāsaini ēdieni, bet kādu atbaidīs pārlieku liela krāsainība; kādam patiks taisīt uz šķīvja no produktiem dažādas figūriņas un pēc tam tās apēst, bet kādam negribēsies ēst, jo tiks izjaukta bilde. Vecākiem ir jābūt pacietīgiem, jāmeklē savam bērnam pareizā pieeja un, ja bērns ir vesels, enerģisks, viņam ir vecumam atbilstošs svars un augums, tad, iespējams, uztraukumam nav pamata, un šis periods ir jānogaida. Pastiprināti akcentēt uzmanību uz ēšanu nevajag, tas var radīt bērnā pretreakciju - negatīvu attieksmi pret ēdienu un uztura uzņemšanu kopumā."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
