Mīlestība nav sinonīms visatļautībai, uzskata ārsts

Protams, pirms sākt no bērna jebko prasīt, ir jābūt pārliecinātam, ka bērns kopā ar saviem vecākiem jūtas mīlēts un laimīgs. Mazam bērnam ļoti svarīgas ir tieši sajūtas. Viņam ir patīkami, ja tu viņu bez īpaša iemesla, negaidīti, garāmejot, reizēm noglāsti, apmīļo, paņema klēpī, viņam pieskaries, uzliec roku uz pleca vai pabužini matus.

Ja tu viņam seko līdzi ar mīlestības pilnu skatienu un, kad, viņš vēršas pie tevis, lūkojies viņam sejā un pievēr visu savu uzmanību, uz brīdi pārtraucot savu iesākto nodarbi un nesteidzīgi uzklausot viņu, bērns jūtas droši, jūtas mīlēts, vecākiem svarīgs. Bērns grib justies droši, un viņam ir svarīgi vēl un vēlreiz pārliecināties, - lai kā dzīvē gadās kļūdīties, lai kādas likstas un grūtības nestājas ceļā, šīs attiecības nemainīsies. Vecāki viņu vienmēr aizstāvēs, neliegs padomu un atbalstu grūtībās.

Tikpat svarīgi, kā tas, ka tu glāsti un apmīļo bērnu, ir parādīt, ka tevi iepriecina bērna mīļuma izpausmes. Apliecini, ka tev ir patīkami, ja bērns piekļaujas, nāk klēpī, saņem tavu roku, noglāsta tevi.

Tas prasa patiesībā tik maz, un tikai no tevis ir atkarīgs, vai bērns jutīsies pietiekami mīlēts. Tikai tad bērns būs ar mieru arī atbilstoši savām spējām censties un paciesties, kā tu to viņam mācīsi, un tev tas izdosies bez barguma un sodiem.

Tomēr mīlestība nenozīmē visatļautību, tāpat kā mācības un audzinoša vecāku vadība nenozīmē sodu. Tieši pretēji, mācot bērnu rīkoties saprātīgi, tu pasargāsi viņu no nepieciešamības sodīt. Visatļautība agri vai vēlu noved pie nepieciešamības bērna nesaprātīgo rīcību nepieļaut. Ja bērns nav radis samierināties ar ierobežojumiem un tavām prasībām nepakļaujas, nākas viņu sodīt. Nepieciešamība bērnu sodīt norāda uz nepilnībām bērna attiecībās ar vecākiem, nepilnībām audzināšanā.

Kā vadīt mazu bērnu?

Mazam bērnam, kurš nav iemācījies tekoši runāt un tāpēc domāšanā nelieto valodu, nav vērts ilgi stāstīt, ko un kāpēc vajadzētu vai nevajadzētu darīt, viņš no tā maz ko uztvers. Viņu pēc laipna uzaicinājuma vajag vadīt fiziski, paņemot aiz rokas, pastumjot no muguras, pieceļot, pagriežot, pēc vajadzības aizturot vai apsēdinot.

Ja viņš pretojas, tad rīkojies laipni, bet noteikti. Tiklīdz jūti, ka viņš pakļaujas, tvērienu padari maigu un patīkamu. Esi pacietīgs un apzinies, ka ar vienu reizi mazam bērnam noteikti nepietiks, lai viņš saprastu, kā rīkoties. Pat, ja tu zaudēsi savaldību un pacelsi balsi, vai pat "uzšausi pa pirkstiem", ar vienu reizi nepietiks, bet tā darot, viņš pie kliegšanas un sodiem pieradīs. Viņam liksies, ka jāklausa ir tikai tāpēc, lai izbēgtu no soda, kas saistīsies ar tavu klātbūtni. Tu viņam vairs nešķitīsi tiks mīļš cilvēks. Kad viņš paaugsies, un tu viņu vairs nespēsi iekaustīt, viņš kaustīs gan tevi, gan savus bērnus - tavus mazbērnus.

Pierodi neprasīt bērnam atļauju gadījumos, kad paklausīt ir nepieciešams, piemēram, ir laiks tīrīt zobus, vai ir jāmēra temperatūra. Ja bērnam jautāsi: "Vai iesim tīrīt zobus?", bērns pamatoti uzskata, ka tu ļauj viņam izvēlēties. Un, ja viņš šobrīd ir aizņemts ar kādu interesantu nodarbi, kuru negrib pārtraukt, tad viņš atbildēs - nē. Tad tu būsi sprukās, jo pats vaicāji, un bērns godīgi atbildēja. Tad sākas stīvēšanās un pierunāšana, vai pat balss pacelšana un vardarbība.

Tāpēc nevis jautā, vai bērns nenāks tīrīt zobus, bet laipni saki:"Mīļumiņ, laiks tīrīt zobus". Ja bērns pēc pirmā uzaicinājuma nenāk, tad saki vēlreiz, tikpat mīļi, vienlaikus maigi paņem viņu aiz rociņas un ved. Ja bērns nāk, paslavē. Neatkārto savu prasību vairāk par divām reizēm, pirms ved "āzi aiz rokas", lai bērns zina, ka to, ko tu saki, tu arī domā.

Ja bērns zinās, ka tu no prasībām neatkāpies, viņš netērēs laiku neklausot un ātrāk pievērsīsies kam patīkamākam.