"Meitai ir 16 gadi, bet trūkst draugu. Vakarus, brīvdienas pavada mājās, bet es redzu, ka tas sāpina. Raksturs diezgan nejauks, šī iemesla dēļ vecākā māsa neņem savā kompānijā. Esmu mēģinājusi runāt, ka jāmaina attieksme pret cilvēkiem, jākļūst elastīgākai, dažreiz savs viedoklis jāpatur pie sevis, bet saņemu atbildi, ka viss ir labi un neviens nav vajadzīgs. Zinu, ka pārdzīvo, ka nav puiša. Pati savas runas spējas esmu izsmēlusi. Psihologs? Likties mierā un priecāties, ka bērns mājās?" tā pēc padoma portāla Cālis.lv forumā taujā kāda lasītāja.
Atbildi sniedz psiholoģijas doktore, Privātās alternatīvās vidusskolas dibinātāja Airisa Šteinberga:
"No attīstības psiholoģijas viedokļa 16 gadi ir vecums, kad jau vajadzētu būt apgūtai prasmei dzīvot vienaudžu sabiedrībā, pārbaudītiem draudzības pamatprincipiem (gatavība palīdzēt vajadzīgā brīdī; otra personīgās dzīves respektēšana; konfidencialitāte; savstarpēja uzticēšanās; otra aizstāšana viņa prombūtnes laikā; izvairīšanās no drauga/draudzenes publiskas kritizēšanas - tos varētu nosaukt par draudzības "likumiem") un iegūta psiholoģiska gatavība pirmajai īstajai mīlestībai.