Galvenā šīs pedagoģijas iezīme – bērna attīstība notiek dabiski, nevis iepriekš "ieliktos rāmjos". Pamatideja – bērns visu var iemācīties spēlējoties, dabiskā veidā apgūstot viņa vecumam nepieciešamās prasmes un zināšanas – komunicēšanu, savstarpējo sapratni starp vienaudžiem un pieaugušajiem, pašapkalpošanās prasmes.
Vēl viena šīs metodikas iezīme – audzināšana ar radošumu, kad bērns realizē savas fantāzijas, viņam tiek dota vaļa iztēlei. Pieaugušie tikai parāda bērnam vēlamo virzienu. Šāda pieeja bērnā attīsta iekšējās brīvības personību. Un, lūk, šajā posmā vecākiem un audzinātājiem talkā nāk Valdorfa rotaļlieta, kā neatņemama šīs pedagoģijas sastāvdaļa!
Starp pārējām rotaļlietām īpaša nozīme bērna audzināšanā ir šai lellei. Tieši ar to sākas zīdaiņa iepazīšanās ar rotaļlietām, tieši lelle spēlē svarīgu lomu bērna pieaugšanā. Tādēļ ir svarīgi, kāda tā būs, ar ko mazulis sāks iepazīt pasauli. Bet apkārtnes iepazīšanu viņš sāk ar pieskārieniem. Tādēļ lellei jābūt izgatavotai no mīksta, patīkamas tekstūras materiāla, vēsta portāls Letidor.ru
Kāda atšķirība šai lellei no parastām mantām? Tas ir lelles dabiskums un roku darbs. Tā vienmēr būs lupatu lelle. Ideālā variantā – pašas mammas radīta. Patiesībā šo lelli nemaz nav tik viegli izveidot un tā prasa diezgan lielu darba ieguldījumu.
Tagad nedaudz par šīs rotaļlietas īpašībām. Materiāls, no kā veidota lelle, vienmēr būs dabisks – kokvilnas, vilnas, lina. Pildījums – aitas vilnas (nekādu sintaponu vai holofaiberu). Otra īpašība – lelles atbilstība bērna vecumam. Tieši tajā ir vissvarīgāk ievērot Valdorfa pedagoģijas principu par progresīvu attīstību. Galvenais ir ievērot lelles proporcijas. Galvai ir jābūt pietiekami lielai, kas ir aptuveni viena trešā daļa no visa lelles izmēra. Tas ir atbilstoši arī bērna ķermeņa proporcijām. Bērns, spēlējoties ar šo lelli, gūst priekšstatu pats par sevi, par cilvēka ķermeni un cilvēka formām kopumā. Emocionālās attīstības ziņā – Valdorfa lelles seja nekad netiek veidota ar īpašām grimasēm. Tad bērns spēlēšanās procesā pats var iedomāties – lelle smaida, ir pārsteigta, bēdīga. Tas ir ļoti svarīgi empātijas attīstībai.
Līdz ar bērna pieaugšanu, "vecāka" kļūst arī lelle
No dzimšanas līdz divarpus gadu vecumam
Šajā vecumā bērnam ir svarīga rotaļlieta, ko viņš var sajust ar tausti. Tai jābūt mīkstai, maigai un maziņai. Tādai, lai bērns ērti lelli varētu paņemt rokās. Mantiņai jābūt pietiekami vienkāršai, ar apaļu un lielu galvu un mīkstu lupatu "vēderu" bez pildījuma. Tās vēl sauc par lellēm – tauriņiem. Šādai lellei seja netiek "izšūta" vispār, pagaidām bērnam tas nav svarīgi. Lellei nav noģērbjamu drēbju, bērns vēl neprot ne to novilkt, nedz uzvilkt. Galvenais, lai lelle atdzīvotos mammas rokās, parādot mīlestību un rūpes par mazulīti.
No divarpus līdz pieciem gadiem
Tuvojoties trešajai dzimšanas dienai, bērns jau ir pietiekami patstāvīgs, viņš jau ir apguvis zināmas pašapkalpošanās prasmes un sāk sevi apzināties kā personību. Apkārtējā pasaule jau ir konkretizējusies, viņam ir nepieciešama jau daudz sarežģītāka lelle, līdzīga viņam. Tādēļ šāda vecuma bērniem domātai lellei parādās rokas un kājas, tai ir iezīmēta seja, uz galvas – mati (pagaidām īsi), novelkams apģērbs. Iespēja lelli izģērbt un atkal apģērbt kalpo kā lielisks sīkās motorikas attīstības paņēmiens. Lelles ķermenim jābūt plastiskam, lai spēlēšanās laikā to būtu iespējams nolikt dažādās pozās.
No piecu gadu vecuma un vecākiem
No piecu gadu vecuma bērni sāk spēlēt lomu spēles, tādēļ lellēm jābūt vairākām, un tām jābūt dažādām. Viņām ir tikai viens vienojošs faktors – tās ir izgatavotas no dabiskiem materiāliem un tām jāatbilst bērna vecumam. Uz lelles rokām un kājām jau ir "parādījušies" arī pirksti, lellēm ir vairāki tērpi, ko mainīt pēc nepieciešamības. Lelles sejai jābūt izteiksmīgi izšūtai. Ar šīm lellēm var spēlēt teātri, kurā aktīvi piedalās bērns, un šāda nodarbe palīdzēs bērnam tālākajā socializēšanās procesā. Lelles izmēri var būt dažādi, no vismazākajām, ko var paņemt līdzi pastaigā, līdz pat 50 centimetru izmēra. Jebkurā gadījumā, lellēm jāsniedz bērnam prieks, lai viņš nevēlētos no tām šķirties.
Māci spēlēties ar lellēm
Spēlēšanās bērna dzīvē ir ļoti svarīga loma, tās nozīmi pat ir grūti novērtēt. Tas ir pasaules iepazīšanas veids, viena no bērna socializēšanās metodēm. Ar spēlēšanās palīdzību bērns apgūst dažādas dzīves situācijas tā, kā viņš tās redz. Iemācīt bērnam spēlēties, lai viņš varētu darboties patstāvīgi – tas nav galvenais vecāku uzdevums. Iemācīt spēlēties – tas nozīmē attīstīt un audzināt bērnu.
Spēlēšanās ar lellēm mazam bērnam ir visai sarežģīts uzdevums. Bez dzīves pieredzes, viņš pats nevarēs radīt spēles sižetus. Te palīgos jānāk pieaugušajiem. Izrādās, lelli var pabarot pusdienu laikā, nolikt gulēt, nodziedāt viņai dziesmiņu – kā mamma bērnam dzied vakaros. Lelli var paņemt līdzi pastaigā, pavizināt leļļu ratos. Daudz ko var izdomāt. Šajās spēlēs bērns iepazīt pats sevi, pieņemt to kā savu otru es.
Valdorfa lelle ļoti noder visām šīm spēlēm. Tā, atšķirībā no pirktajām, ir "atvērta" jebkurām emocijām, kuras bērns iedomājas. Bērns var dusmoties, smaidīt, smieties, skumt – un šajā procesā līdzīgas jūtas var izdzīvot viņa lelle. Izmanto izdevību, lai bērnam paskaidrotu, kāpēc, piemēram, lelle skumst un kas jādara, lai viņu uzjautrinātu, bet, ja raud – kā viņu mierināt.
Lai radītu spēles sižetus, ir nepieciešami dažādi "rekvizīti" – leļļu drēbes, mēbeles, trauki utt. Un pats galvenais, lai ir sižets. Tādēļ pirmajās reizēs režisoram ir jābūt pieaugušajam. Un atceries, ka audzināšana ar spēļu palīdzību ir laba iespēja izvairīties no moralizēšanas un iemācīt daudz jaunu lietu caur spēli. Un caur radošumu, - lai katra spēle ir kā fantāzijas lidojums.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
