Mācām bērnu iedraudzēties ar vienaudžiem: pareizā rīcība, ja kāds dara pāri

Lai bērns justos labi ne tikai mājās, bet arī vienaudžu sabiedrībā - bērnudārzā, pagalmā, skolā un viesībās, viņam jāprot saprasties ar citiem sava vecuma bērniem. Tādēļ būtu vērtīgi, lai bērns jau mazotnē apgūtu dažas iemaņas: kā uzsākt kopīgu rotaļu ar citu bērnu, kā ieinteresēt un iedraudzēties. Tāpēc arī divgadnieku un pat mazāku bērnu vajadzētu iepazīstināt ar vienaudžiem un ļaut rotaļāties kopā.

Pirmkārt, tāpēc, ka parasti sastapšanās ar vienaudzi mazam bērniņam ļoti patīk. Tas viņam ir tik nozīmīgs pārdzīvojums, ka nereti viens no pirmajiem vārdiem, ko viņš iemācās izrunāt, ir jaunā drauga vārds.

Otrkārt, ir svarīgi, ka tavs bērns iepazīst citus bērnus. Viņš pie tiem pierod un kļūst drošāks. Sajutis, ka vienaudžu vidū ir vairāk līdzvērtīgs nekā īpašs, iespējams, viņš labāk novērtēs savus ģimenes locekļus un viņu mīlestību.

Mazs bērns labprāt rotaļājas ar citiem mazuļiem vai vismaz tos vēro. Ja vēlies, lai mazulis izveidotos par sabiedrisku un pašapzinīgu cilvēku, bez vajadzības nejaucies rotaļās. Vēro rotaļu, bet nesaki, lai tavs bērns dod savu lāpstiņu otram puisītim, ja viņš to nevēlas. Kad tavējais pārdzīvos, ka otrs nedod mašīnu, atgādini, kā viņš pats pirms brīža nedeva lāpstiņu.

Savukārt, ja tavs bērns labprāt dalās ar mantiņām, bet viņa rotaļu biedrs ir skops, iesaki, lai tavs bērns savas rotaļlietas piedāvā citam bērnam. Ja neviena cita nav, lai spēlējas viens pats. Nebaidies, ka tādā gadījumā tavs mazulis kļūs nesabiedrisks. Viņš iemācīsies novērtēt laipnību, neļaut sevi izmantot un sapratīs, ka var iztikt bez bērniem, kas neizturas jauki. Tas viņam turpmākajā dzīvē tieši palīdzēs atrast īstus draugus. Noteikti iejaucies, ja tavam bērnam dara pāri, bet necenties pāraudzināt sava bērna rotaļbiedru. Tavs pienākums ir pasargāt savējo.

Nepieļauj, ka bērns vienmēr uzstāj, lai arī mamma piedalās viņa draugu spēlēs. Saki: "Es negribu rotaļāties. Tā ir bērnu spēle. Es neesmu bērns. Ja tu nevēlies rotaļāties, tad nepiedalies." Parasti šādu nedrošu bērnu vecāki iesaistās rotaļās, domādami, ka tā viņi bērnu iedrošinās. Taču panāk pretējo. Bērns pierod, ka mamma vienmēr ir līdzās (bet bērnudārzā un skolā tas nebūs iespējams), viņš pierod mammu izrīkot un neiemācās patstāvīgi sadraudzēties. Turklāt atceries, - ja bērns ir uzstājīgs un čīkstīgs mājās, tad, visticamāk, viņš tāds būs arī citur. Reti kurš gribēs draudzēties ar untumainu un nepatstāvīgu vienaudzi, kurš neraizējas par citu vēlmēm.

Taču visiem nav jābūt vienlīdz sabiedriskiem. Noslēgti bērni labi jūtas vienatnē. Ja vien viņi pazīst un saprot cilvēkus, un prot izturēties laipni, iejūtīgi, tad ar laiku atrod uzticamākus draugus nekā, tā dēvētās, sabiedrības dvēseles.

Vispirms ievēro, ka nav iespējams un nav arī svarīgi iedraudzēties ar visiem. Necenties arī piekukuļot sava bērna jaunos biedrus ar cepumiem un konfektēm. Bērni visbiežāk drīz vien aizmirst šādas laipnības. Turklāt tā tu savējam radi priekšstatu, ka draudzība varētu būt pērkama, bet tā tas nav. Tu taču negribēsi, ka materiāli ieinteresēti "draugi" tavu bērnu visā viņa turpmākajā dzīvē izmanto. Labāk iedod līdzi bērnam spēli, ko viņš varētu spēlēt ar citiem bērniem, vai mantiņu, ar kuru iesaki mainīties.

Bērniem patīk mainīties, viņus interesē neredzētas lietas. Bieži aktīvākie bērndārznieki jaunpienācēju sagaida ar tādām piezīmēm kā: "Ko tu te meklē?" un "Tā nav tava grupiņa!". Lai gan audzinātāja viņus apsauc, bērns, kurš šādai sagaidīšanai nav gatavojies, jūtas gaužām bēdīgi. Tāpēc, pirms ved savu lolojumu uz bērnudārzu, nesasoli viņam tur nez kādus labumus. Saki, ka tur ar laiku kļūs interesanti, ja viņš atradīs sev kādu draugu. (Nevis sadraudzēsies ar visiem.) Pastāsti, ka sākumā daži bērni izturas muļķīgi un nelaipni. Nevajag bērnam iestāstīt, ka visi bērni būs labi. Daži būs labi, citi ne. Daži būs gudri, citi ne. Bet tu draudzējies ar labajiem un gudrajiem bērniem. Kā atšķirt, kurš ir labs, kurš ne? Tie, kas ir laipni, ir labi un gudri. Tāds vērtējums varētu šķist neobjektīvs, taču arī mēs, pieaugušie, taču draudzējamies un augstu vērtējam tos, kas pret mums izturas laipni.

Gandrīz tas pats attiecas uz skolas vecuma bērniem. Pirmkārt, bērnam jāpastāsta, kā izvēlēties pareizos draugus. Ja kāds pret tevi izturas naidīgi vai nievājoši, aizmirsti viņu. Neklausies, ko viņš saka, nestrīdies, ja arī atbildi viņam ar kādu dzēlību, neiekarsti, neskaties uz viņu un nerunā par viņu ar citiem. Gudrākais, ko tu vari darīt, ir viņu pilnīgi ignorēt. Muļķīgākais - censties iedraudzēties. Taču, protams, nevajag perināt naidu. Neiestāsti bērnam, ka nejaukais klasesbiedrs ir ļauns. Saki, ka viņš tādu vai citādu iemeslu dēļ izturas muļķīgi un varbūt, kad paaugsies, mainīsies. Tā bieži notiek. Tāpēc draudzība jūsu starpā nav izslēgta, tikai tev nevajag to meklēt tagad un par katru cenu.

Lai saprastos ar vienaudžiem un atrastu īstus draugus, svarīgi būt patīkamam un interesantam. Tas nenozīmē, ka tev jābūt tādam, kāds patiesībā neesi. Skolas vecuma bērnam (tāpat arī pirmsskolas vecuma bērnam) būtu jāzina, ka labāk sarunu sākt ar bērnu, kas stāv viens pats, nevis aktīvi runājas ar citiem. Sarunu jāprot uzturēt, izvaicājot par sarunu biedru interesējošām tēmām un kā viņš jūtas, un pauzēs pastāstot par sevi. Piemēram, ja tu zini, ka viņš trenējas peldēšanā, pajautā, kādos stilos viņš prot peldēt, cik bieži trenējas, vai nav grūti, vai ūdens neliekas auksts, vai viņš varētu pārpeldēt pāri Daugavai, ko viņš gribētu sasniegt utt. Daudz mazāk viņu interesēs saruna, kurā tu tikai stāstīsi tikai par sevi vien.

Tomēr, lai tu liktos kādam patīkams sarunu biedrs, arī tev vajadzētu prast pastāstīt par savām interesēm. Kad būsi parādījis, ka esi iejūtīgs un laipns, kad būsi sarunu biedram ļāvis izteikties, pastāsti, ar ko tu nodarbojies pēc skolas. Ja tu spēlē tenisu, uzaicini savu jauno draugu uz kopīgu spēli. Ja viņš neprot, piedāvājies iemācīt, bet nelielies. Ja mācies mūzikas skolā, uzaicini uz koncertu un varbūt pēc tam uz kafejnīcu. Ja apmeklē keramikas pulciņu, uzaicini draugu ciemos, lai parādītu savus māla veidojumus. Arī labu grāmatu var pārrunāt. Var kopīgi noskatīties saistošu filmu. Taču vispirms tev jāizvēlas īstais cilvēks - tas, kurš pret tevi ir laipns.

Pusaudzim vajadzētu iemācīt, ka vislabāk viņš vienaudžiem patiks tad, kad izturēsies patiesi un dabiski, nevis centīsies atdarināt kādu populāru bērnu. Nemēģini no sevis izspiest jociņus. Labāk no sirds smejies par citu asprātībām. Ja neesi pļāpīgs, paklausies, ko stāsta cits un uzdod interesantus jautājumus. Ja esi pļāpīgs, runā, tikai ļauj runāt arī citiem. Ja nepiekrīti, neslēp, bet nesāc uzreiz niknu strīdu. Ja kāds draugs tevi aizvainojis, mierīgi pasaki to viņam acīs. Varbūt tas bija pārpratums. Ikvienam piemīt arī sliktās īpašības. Tā vietā, lai izliktos, ka tev tādu nav, pastāsti par tām saviem draugiem.

Tamlīdzīgus padomus bērniem nākas brīdi pa brīdim atgādināt, lai gan varbūt šķita, ka nu jau tavs lolojums ir patstāvīgs un labi saprotas ar saviem biedriem. Tomēr, augot bērns mainās, tāpēc rodas jaunas raizes. Mēs, vecāki, varam bērnu iedrošināt. Lai iegūtu draugus, nav jābūt ideālam. Neviens tāds nav, bet draugi ir tikpat kā visiem. Un ikviens tos ir pelnījis.

Lai šādas attiecības neiedibinātos, jāiemāca izturēties šādi - ja bērns jūt, ka viņu apsmej un kaitina, lai viņš iet prom, meklē draudzīgi noskaņotu bērnu sabiedrību un kādu laiku izturas pret katru no kaitinātājiem vēsi. Vecāki var bērnam palīdzēt, iepriekš pārrunājot iespējamas satraucošas situācijas. Piemēram, ko tu darīsi vai teiksi, ja skolā tev pienāks klāt puika un izsitīs somu no rokām. Kā tu rīkosies, ja bērni, ar kuriem tu gribētu runāties un iedraudzēties, tev teiks: ko lūri, velcies vien tālāk.

Apcēlējs ir bērns, kam ir iedzimta spēja izcelties vienaudžu vidū ar "publikas" uzjautrināšanu, darot pāri tiem, kas neprot aizstāvēties. Savā ziņā tas ir talants. Apcēlējam vajag apceļamo un auditoriju. Ja apceļamais no kaitinātāja norobežojas, pēdējais paliks bez iespējām izcelties. Ja apceļamais būs auditorijai simpātisks, tā viņu aizstāvēs. Tādēļ ir ļoti svarīgi iemācīt bērnu gan aizstāvēties, gan arī iedraudzēties ar citiem, kas viņu vajadzības gadījumā aizstāvētu.

Bērnam var ieteikt iepazīties ar kādu mazāk populāru, līdz ar to pie uzmanības un noteicošās lomas mazāk pieradušu bērnu, kam izrādītā atzinība glaimos, un nodibināt ar to draudzīgas attiecības. Tādējādi bērns būs ieguvis draugus, kas pret viņu izturas laipni, un viņš vairs skolā nejutīsies atstumts. Viņam vairs nebūs vajadzīga draudzība par jebkuru cenu. Turklāt, palicis bez iespējām izcelties ar kaitināšanu, apcēlējs pats varbūt nāks pie apceļamā un piedāvās draudzēties. Tad apceļamais varēs teikt, ka viņš ir aizvainots par slikto izturēšanos, ka viņš ir atradis sev draudzīgus bērnus un neiesaistīsies ar apcēlēju rotaļās, sarunās, nedalīsies mūzikas ierakstos, uzlīmēs, vai citās draugus interesējošās lietās tik ilgi, līdz apcēlējs parādīs, ka spēj būt laipns un draudzīgs gan būdams viens, gan kopā ar saviem draugiem.

Lai tiktu galā ar gadījumiem, kad kaitinātājs kļūst uzmācīgi neatlaidīgs, iemāci bērnu apsaukāties. Uzspēlējiet spēli, kur savstarpēji aizskaroši apsaukājieties, bet saki, ka to nevajag uzsākt pirmajam un ka uz mutisku apsaukāšanu viņš nedrīkst atbildēt, kādu aizskarot fiziski.

Ja pāridarītājs ir fiziski pārāks un bērnu aizskar fiziski, māci bērnu lūgt padomu skolotājai (piemēram: skolotāj, kā jūs man ieteiktu rīkoties, ja katru starpbrīdi A man staigā no muguras un grūsta un apsaukā par cūku. Es vairākkārt viņam esmu teicis, lai viņš tā nedara, bet viņš tikai vicina man rokas gar seju un saka, ka es viņam nedrīkstot sist, jo gaiss piederot visiem. Vai es rīkotos pareizi, ja tad, kad viņš mani atkal grūdīs, es viņam iesistu?)

Skolotājas pienākumos ir palīdzēt šādas lietas nokārtot, ja nepieciešams, iesaistot vecākus. Protams, no vienas puses ir labāk, ja bērni savstarpējās attiecības nokārto neiesaistot pieaugušos, bet, ja kādam tas patiešām neizdodas, labāk lai skolotāja, kas ir tieši atbildīga par bērnu drošību, uzzina par savstarpēju naidošanos, pirms kāds ir pagrūsts ar galvu pret radiatoriem. Bērna rīcība, lūdzot padomu skolotājai, var izrādīties izšķiroša, lai vecāki viņu pēc skolas nesaņemtu slimnīcas nodaļā.

Pāridarītāji bieži mēģina manipulēt ar pārprastām goda jūtām, upurim sakot: ja tu sūdzēsies skolotājai vai vecākiem, tu esi sūdzambībele, bailulis, nodevējs, vai kā citādi. Paskaidro bērnam, ka apcēlēji var pastāvēt tikai savstarpējas neiecietības gaisotnē, - kad skolēni nerunā ar skolotājiem, bērni neuzticas vecākiem, populārie bērni un tie, kas par katru cenu grib ar viņiem draudzēties, nostājas pret nepopulārajiem.

Saki, ka kaitinātājs rīkojas vienīgi savās interesēs un par vienaudžu jūtām neinteresējas un māci, - ja bērns jūt, ka pret viņu izturas netaisnīgi, viņš drīkst meklēt palīdzību tikmēr, kamēr to atrod. Mudini viņu, pirmkārt, iesaistīt draugus, ja tas nelīdz, skolotāju, un, pirmkārt, pastāstīt par savām bēdām tev. Lai bērns pāridarītājam atbild, ka aizstāvēs sevi visiem līdzekļiem un, ja apcēlējs nerimsies, viņam būs nepatikšanas.

Lai atšķirtu bērna nevēlēšanos apvaldīt neiecietību, izturēties laipni un uzturēt draudzīgas attiecības no gadījumiem, kad bērnam tiešām ir nepieciešama pieaugušo aizstāvība, pieradini jau no mazotnes bērnu, kurš sūdzas par citiem, vaicāt: vispirms pastāsti, kā tu pats izturējies? Ko tu darīji, lai izvairītos no strīda? Kā tas citiem lika justies? Kā tu domā, kāpēc viņš pret tevi tā izturējās? Kā tu citādi būtu varējis rīkoties? Vienmēr centieties tikt pie dziļākiem motīviem kā - viņš vienkārši ir slikts bērns.

Patiesībā ļoti, ļoti reti ir tā, ka pirmsskolas vecuma bērns tiešām nezina, kāpēc nelabvēlīgi notikumi ir risinājušies tā un ne citādi.