Izplatītākie iemesli un kļūdas, kas veicina attiecību izjukšanu  (1)

Plašāk par izplatītākajiem attiecību iziršanas iemesliem stāsta psihoterapeite un attiecību konsultante, grāmatas Positive Psychology Exploring the Best in People līdzautore un zinātnisku publikāciju autore Ph. D. Melānija Grīnberga (Melanie Greenberg).

Kā apgalvo terapeite, vērtējot izplatītākos attiecību izjukšanas iemeslus, vispirms jāņem vērā fakts, ka tām nepieciešams veltīt rūpes un uzmanību, neļaujot dzīvei savu gaitu ritēt pašplūsmā. "Pāriem, kuri vēlas savas attiecības saglabāt ilgtermiņā, pēc iespējas ātrāk jāapjauš, ka nozīmīgākais uzdevums būtu pārslēgties no "es" domāšanas veida uz "mēs". Ja attiecības tiks uzlūkotas no šāda skatpunkta, tiks pārvarēti arī neizbēgamie krīzes posmi, kas pretējā gadījumā var rosināt attiecību iziršanu," stāsta Grīnberga, nosaucot izplatītākos attiecību izjukšanas iemeslus.

Egoisms attiecībās visbiežāk izpaužas nespējā rast kompromisus, savukārt narcisma negatīvā ietekme uz pāra kopdzīvi ir krietni lielāka un postošāka. Atsevišķos gadījumos tas var izpausties jau kā psiholoģiski personības uzvedības traucējumi, stāsta Grīnberga, piebilstot, ka minētās īpašības indivīdiem reti ļauj veidot abpusēji apmierinātas un harmoniskas attiecības.

Tiesa, kamēr iepriekš minētā egoisma un narcisma klātbūtne attiecībās ne vienmēr ir apzināta un tieši atkarīga no personības, atdevi, kāda tiek ieguldīta attiecību kopšanā, gan ir iespējams palielināt apzināti, tomēr ne vienmēr tam pietiek ieinteresētības, vēlmes un spēka.

"Ja tikai viens no attiecību dalībniekiem rūpējas par kopīgās ikdienas krāsošanu dzīvespriecīgākos toņos vai, piemēram, vienpersoniski nosaka abu cilvēku dzīvē būtisku lietu norises, gluži likumsakarīgi, zūd spēku samēra līdzsvars starp abiem attiecībās iesaistītajiem. Tā rezultātā, savukārt, rodas savstarpēja attālināšanās, aizvainojums, vilšanās un virkne citu negatīvu emociju, kas postoši ietekmē attiecību kvalitāti," uzsver psihoterapeite.

Kā efektīvāko risinājumu situācijas uzlabošanai un novēršanai Grīnberga min nepārtrauktu komunikāciju, neraugoties uz iespējamo neērtības sajūtu atklāti runāt par savām izjūtām, vēlmēm un mērķiem, kā arī to, kā risināt radušās grūtības.

"Pārlieku bieži savas emocijas noklusējam, paļaujoties uz partnera spēju teju nolasīt mūsu domas. Visbiežāk tas rezultējas vien savstarpējos pārpratumos un vēl lielākā problēmu saasinājumā," secina psihoterapeite.

Papildinot iepriekš minētos apgalvojumus, Grīnberga atgādina, ka komunikācijas trūkums un abu pušu nevienlīdzīga interese par attiecību kopšanu bieži vien ir rezultāts nespējai izvērtēt savas ikdienas dzīves prioritātes. Laikam ejot, tās mainās, pieprasot indivīda spēju objektīvi uzlūkot savu ikdienu, personības mērķus un pasaules redzējumu, kā arī to, cik nozīmīga vieta tajā ir mīļotajam cilvēkam.

"Ikviens no mums vēlētos vien baudīt attiecības ar partneri, lieki nenopūloties savstarpējās harmonijas radīšanā un nodrošināšanā. Arī savas ikdienas plānošana, tajā paredzot vietu ne tikai profesionālajiem pienākumiem un personības izaugsmei, bet arī ģimenei, draugiem un dažādām citām nodarbēm, kombinējot to visu ar mīļotā cilvēka vajadzībām, ne vienmēr ir viegls uzdevums.

Taču, ja attiecības ilgtermiņā netiks iekļautas dzīves prioritāšu augšgalā, šķietami pieverot acis uz mīļotā cilvēka vēlmēm, vajadzībām un arī emocijām, ko, savukārt, rada konkrēta mūsu rīcība, šī kopā būšana turpināties, visticamāk, nevarēs," skaidro psihoterapeite.

Kā apgalvo Grīnberga, šādā gadījumā talkā vērts ņemt ne tikai ikdienā pārbaudīto, bet arī zinātniski pierādīto ieteikumu – lai satuvinātos, pavadiet laiku kopā!"Ja attiecību dalībnieki apzinās, ka viņu ikdienā ir problēmas, tās mazināt un veiksmīgi risināt palīdzēs kopīga laika pavadīšana. Nereti partneri, sastopoties ar krīzes situācijām, viens no otra izvairās, it kā dodot sev un otram vairāk telpas.

Šāda rīcība, ja problēmas ir samilzušas, gan nereti var patiesībā vien veicināt attiecību izjukšanu. Pēc ilgstošiem konfliktu periodiem attopoties tā dēvētajā "klusuma pauzē", kad ikdienu un emociju pasauli pēkšņi vairs nesatricina nemitīga konfrontācija un emociju izvirdumi, pārim var rasties sajūta, ka vienam bez otra patiešām ir labāk. Šī atskārsme gan ilgtermiņā var būt maldīga, tāpēc, ja attiecībās tomēr valda mīlestība un vēlme situāciju uzlabot, kopīgi pavadīts laiks un svaigas emocijas var ievērojami līdzēt," iesaka psihoterapeite.

Konstruktīva argumentēšana, kontrolēta emociju paušana un ļaušanās tām ir gluži normāla ikdienas komunikācijas sastāvdaļa. Tomēr emociju demonstrēšana, konfliktu laikā kliedzot, izrādot agresiju un atsakoties situāciju risināt apdomīgi, vai, tieši otrādi, klusēšana un noslēgšanās sevī, konfliktus vien pasliktina.

Nereti savu jūtu apliecināšana ar kliegšanas vai klusēšanas taktiku kļūst par noteiktu uzvedības modeli, ko pieņem abi attiecību dalībnieki. Turklāt, šādi paužot savu viedokli, mūsu centieni likt otram saprast to, kā jūtamies, visbiežāk paliek bez rezultātiem, komunikācijas partnerim šķietami esot "imūnam" pret mūsu emociju izvirdumiem, un patiesajam vēstījumam, ko tie ietver, paliekot nenolasītam.

Jāpiebilst, ka tieši tos cilvēkus, kurus mīlam visvairāk, ir arī visvieglāk sāpināt, uzsver Grīnberga. "Ja strīdu laikā izmantosim "pretinieka" vājos punktus, iespējams, arī gūsim uzvaru, tomēr tie būs vien īslaicīgi panākumi.

Lai "strīda izrunāšana" neradītu vēl lielāku kaitējumu attiecībām, pārim būtiskus tematus, problēmas, konfliktus utt. ieteicams pārrunāt brīdī, kad emocijas vairs nav tik sakāpinātas. Ja strīdi regulāri tiek risināti, balstoties emocijās, turklāt, pielietojot iepriekš minētās komunikācijas tehnikas (agresiju vai noslēgšanos sevī), ilgtermiņā šādas attiecības cietīs neveiksmi. Komunikācija ir viena no svarīgākajām panākumu atslēgām ilgtspējīgu, laimīgu un harmonisku attiecību nodrošināšanā," piebilst terapeite.

"Uzticēšanās un uzticība ir neiztrūkstošs jebkuru attiecību elements. Tai tiekot pieviltai, vai uzticēšanās vietā izjūtot šaubas, attiecības, protams, var "izdzīvot", tomēr tajās paliks kāda reiz salauzta detaļa," līdzībās runā Grīnberga.

"Jāpiebilst, ka neuzticības ziņā ne vienmēr runājam vien par fiziskiem sānsoļiem. Arī emocionāla neuzticība ir kaitējoša – nereti tā attiecībām nodara vēl lielāku ļaunumu nekā fizisks akts. Emociju, sajūtu, mērķu, sapņu, ambīciju, baiļu un citu vitāli nozīmīgu emociju uzticēšana trešajai personai, nevis konkrētajam partnerim rada distancēšanos un virkni negatīvu emociju.

Ar vilšanās sajūtu, ko nākas piedzīvot partnerim, cīnīties arī ir krietni grūtāk nekā savlaicīgi risināt jautājumus, kas atklās iemeslus, kāpēc ar konkrētām problēmām un jautājumiem nevaram vērsties pie savas otrās pusītes," stāsta Grīnberga.

Kā uzsver psihoterapeite, visbiežāk gan neuzticības (fiziskas vai emocionālas) jautājumu ir jārisina abiem attiecībās iesaistītajiem. "Vēlme kompensēt kaut kā trūkumu citviet, nevis esošajās attiecībās, liecina par brīdi, kas kopā būšanā ir palaists garām. Brīdi, kad viens no attiecību dalībniekiem nesaņēma to, pēc kā tiecās. Tā var būt emocionāla vai fiziska vilšanās (piemēram, sieviete nosoda partneri par viņa vājumu un nespēju gana ātri risināt problēmas vai vīrietis cieš no kvalitatīvas intīmās dzīves trūkuma un ļaujas gadījuma sakaram ar citu sievieti)," stāsta psihoterapeite.

"Lai šādu situāciju rašanos nepieļautu, atliek vien pārrunāt esošās problēmas, nebaidoties tās nosaukt skaļi. Vien šādā veidā radīsies iespēja konfliktsituācijas atrisināt vai vismaz pieņemt kopīgu lēmumu par to, ko ar attiecībām iesākt turpmāk," rezumē Grīnberga.

Avots: Psychologytoday.com.