Portāls Parents.ru apkopojis psihologu ieteikumus, no kādām frāzēm, audzinot bērnus, vajadzētu iespējami izvairīties, lai turpmākajā dzīvē atvasēm nebūtu jānēsā neveiksminieka zīmogs.
Tavā vecumā es to jau pratu izdarīt
Lieliski, ja tu bērnam pastāstīsi par sevi bērnībā. Īpaši, ja ne tikai lielīsies ar savām labajām atzīmēm un citiem sasniegumiem, bet dalīsies arī pieredzē. Nav vērts akcentēt tavas īpašās spējas, uzsverot, ka tev, mazam esot, labāk padevās, piemēram, lasīšana un tu ātrāk iemācījies peldēt. Tu un tavs bērns neesat sāncenši. Viņš saprot, ka esi stiprāks un daudz vairāk proti, jo esi pieaugušais, viņš vēlas mācīties, līdzināties tev, lai kļūtu "kā mamma" vai "kā tētis". Ja reiz esi stiprāks, gudrāks, vienmēr bijis spējīgāks, pat tad, kad nebiji pieaugušais, bērns var pazaudēt cerību ar laiku panākt tevi un tavus sasniegumus. Pastāsti bērnam, tieši kā sasniedzi panākumus, ar kādām grūtībām saskāries, kādas rakstura īpašības tev bija nepieciešamas. Tas jūs abus ļoti tuvinās, un bērnā "augs" lepnums par tevi un ticība saviem spēkiem.
Pārfrāzējot: "Zini, es arī daudz kritu, kad mācījos slidot. Pat domāju, ka to nekad neiemācīšos. Taču man tā gribējās spēlēt hokeju, un es nolēmu trenēties katru dienu. Es pat spilvenu biju piesējis sev pie vēdera, zem virsjakas. Pēc pāris nedēļām jau vairs nekritu. Un tev arī izdosies! Mēs vēl kopā ripu patrenkāsim pa ledu."
Neņem mantiņu uz bērnudārzu, pazaudēsi
Tev noteikti ir nācies dzirdēt par pašpareģojumiem. Tas ir tad, kad baidies, ka nokavēsi vilcienu un patiešām to nokavē, lai gan stacijā esi ieradies stundu pirms tā atiešanas. Vai arī sev nozvērējies, ka nevari nokavēt svarīgu sapulci, bet…
Šis pats likums attiecas uz bērniem. Bērni burtiski ir kā ieprogrammēti izpildīt vecāku gaidas. Pasaki tik bērnam, kurš jau pārliecinoši min velosipēda pedāļus: "Uzmanīgi, nokritīsi!", un nepaies ne ilgs laiks, kā tas patiešām notiks. Taču, ja teiksi: "Es baidos, ka tu nokritīsi!", rezultāts būs pilnīgi cits. Mazais izdarīs visu, lai tevi pārliecinātu par pretējo. Psihologi iesaka izmantot tā dēvētos "Es – ziņojumus", lai bērnu brīdinātu par iespējamiem riskiem vai bērna uzvedības sekām. Šādā formā tas bērnam nebūs aizvainojoši, jo runāsi par savām jūtām, bet nevis bērns trūkumiem.
Pārfrāzējot: "Es ieteiktu mantiņu atstāt mašīnā – baidos, ka bērnudārzā tā pazaudēsies. Ko tu par to domā?"
Tev jābūt laimīgam
Un precizējot: "Laimīgam, ka tev ir brālītis, ka tu mācīsies spēlēt klavieres, ka mēs tev ejam pirkt jaunas drēbes."
Mēs vēlamies savus bērnus redzēt laimīgus. Vecāki var justies kā burvju mākslinieki, kad viņiem izdevies sasmīdināt skumstošu bērnu vai "iesēt ticības sēklu" saviem spēkiem.
Taču pat vislaimīgākais bērns reizēm var just divējādas jūtas. Bērni (tāpat kā pieaugušie) ir spējīgi mīlēt un ienīst vienlaikus. Taču daudziem no mums kopš bērnības ir mācīts slēpt savu aizvainojumu, skaudību, dusmas un citas "negatīvās" emocijas, tās saucot par sliktajām, nepareizajām. Īpaši grūti var būt pieņemt tieši savas "dalītās" jūtas. Mēs bieži noliedzam grūtības, pretrunas, cenšoties sevi pārliecināt, ka mūsos nav ne pilītes skaudības, draudzībā nevar būt konkurences un sāncensības, bet attiecībā pret paša vecākiem mēs izjūtam tikai mīlestību un pateicību. Mēs to nosaucam par savaldību un paškontroli, kas patiesībā ir negatīvo jūtu noliegšana un pašapmāns. Rezultātā mēs atsvešināmies no savas emocionālās dzīves, trauksmes, apātijas. Ieaudzinot bērnā vainas sajūtu par "nepareizajām", "nevērtīgajām" jūtām, mēs viņu nepadarīsim laimīgu un neiemācīsim "turēt sevi rokās". Bērnu var iemācīt kontrolēt jūtu izpausmes, uzvedību, taču ne pašas emocijas. Vislabākais, ko šādās situācijās var darīt vecāki, palīdzēt bērnam atzīt un pārrunāt savas jūtas, paust sapratni un līdzjūtību. Šis ir viens no veidiem, kā bērnu padarīt laimīgu.
Pārfrāzējot: "Es redzu, ka tu gan esi priecīgs, gan neesi priecīgs. Izskatās, ka tu vēlies iet ar mani un vienlaikus būtu priecīgs palikt mājās".
Tev šai lietai nav tādu prasmju, spēju
"Viņš mums tāds nemuzikāls", "Kur tu mums tāds nesportisks?", "Jā, mākslinieks no mums nesanāks…". Vecāki bieži neaizdomājas par graujošajām sekām, izsakot šāda veida komentārus. Nepilnvērtības komplekss, zema pašapziņa, trauksme un nevēlēšanās sasniegt panākumus – it kā visiem zināms, no kurienes tas nāk. Psihologi nerimstoši vecākus aicina nelietot šāda veida piezīmes bērna virzienā un izmantot jebkuru iespēju, lai vairotu bērnā ticību sev un saviem spēkiem. Vienlaikus vecāki, kā ierasts, daudz vieglāk uzmanību vērš uz trūkumiem un bērna vājajām pusēm. Bieži šāda vecāku uzvedība tiek saistīta ar vēlmi redzēt savu atvasi kā pirmo, vislabāko no visiem. Ja bērnam, pēc vecāku domām, nepiemīt kādas īpašas spējas, tad labāk viņu turēt pa gabalu no attiecīgās jomas nodarbēm, kur viņš "nespīdēs". Ja bērnam nav absolūtās muzikālās dzirdes, tad nav vērts viņu sūtīt uz dejošanas nodarbībām vai mācīties ģitārspēli.
Bērns ir apaļīgs, tātad sportam nederīgs. Bērns ir kluss un kautrīgs, tātad, nav vērts viņu pierakstīt teātra pulciņā. Un tomēr, jāatceras, ka pulciņi nav domāti tikai ģēnijiem un čempioniem. Ja bērnam patīk kāds nodarbe, viņš no tās gūst prieku, neliec bērnam zaudēt cerību, ļauj viņam izmēģināt spēkus vēl un vēl.
Paaugsies – uzzināsi
Bērnu zinātkāri ne vienmēr ir viegli apmierināt. Dažreiz nākas atzīt: nevis bērns ir pārāk mazs, lai saprastu, bet mēs paši nezinām atbildi uz viņa uzdotajiem jautājumiem un nespējam atrast pareizos vārdus. Frāzes "tu vēl esi mazs", "daudz gribēsi zināt, ātri vecs paliksi" pieaugušie izmanto, lai tiktu vaļā no bērnu iztaujāšanas un liktu noprast, ka neesi gatavs sarunai. Ja bērns regulāri dzird šādu atbildi, pēc kāda laika viņš patiesi pārstās vecākus "mocīt" ar saviem jautājumiem. Bet, vai tas būs labs rezultāts? Uzturēt zinātkāri, stimulēt interesi par pasaules uzbūvi, ir nepieciešams. Turklāt pašā frāzē ir negodīgs vēstījums. Bērnam saka, ka pieaugušie zina visu. Tad kāpēc viņi ar šīm zināšanām nevar padalīties ar bērnu? Vai tad gribēt uzzināt ko jaunu ir slikti, par to ir jākaunas? Bērnam var veidoties mistisks viedoklis par to, kur rodas zināšanas: cilvēks automātiski visu uzzina uzreiz, sasniedzot pieauguša cilvēka vecumu (vai pat augumu). Tātad, lai kļūtu gudrs, ir vienkārši jāpagaida, bet nevis jāstudē enciklopēdijas.
Ja tu nezini atbildi uz jautājumu, tad godīgi bērnam to arī pasaki. Apsoli, ka kopā atradīsiet atbildi grāmatā vai internetā, un turi doto solījumu.
Pārfrāzējot: "Tātad, tevi interesē kosmoss? Lieliski! Tu uzdevi sarežģītu jautājumu, bez speciālas sagatavošanās man būs grūti uz to atbildēt. Vakarā pavaicāsim tētim. Bet vēl varam aiziet uz bibliotēku…"
Tu mani traku padarīsi
Tā sakot, tu, pirmkārt, parādi savu bezspēcību un nekompetenci, bet, otrkārt, uzliec bērnam atbildību par tavu stāvokli. Bērns var nolemt, ka viņš tevi vada un ir spējīgs ar savu rīcību un skatījumu mainīt tavu noskaņojumu. Vai ir vērts eksperimentēt? Turklāt diezin vai pie tava noguruma un satraukuma ir vainojams bērns, jo vispārzināms fakts, ka vecākus no pacietības var izvest desmitiem dažādu iemeslu: problēmas darbā, nogurums, sarežģījumi pāra attiecībās, slikta pašsajūta… Ja tu jūties "uz robežas", nav vērts izrādīt, ka esi pilns spēka un ar bērnu spēlēt trakas rotaļas. Būt godīgam pret bērnu – tas nebūt nav slikti. Tas gan nenozīmē, ka tev būtu jāizvērš pieaugušo problēmu kurss, bet runa ir par to, ka tev ir tiesības būt nogurušam, bēdīgam un pat dusmīgam. Labāk bērnu aizsūtīt uz bērnistabu, "paņemt starpbrīdi" sev, nekā pēdējiem spēkiem "taisīt laimīgu seju" un beigās tomēr "norauties savās emocijās".
Pārfrāzējot: "Man bija grūta diena un nepieciešama atpūta. Vai vari klusiņām paspēlēties savā istabā? Bet vēlāk mēs iedzersim kakao un palasīsim pasaku."
Tu ko, kurls esi?
Sarkasms, atšķirībā no humora, kā audzināšanas veids ir ļoti bīstams. Pirmkārt, tādēļ, ka tas izjauc labās attiecības, rada nesaprašanās barjeru. Bērns var arī neizskatīties apvainojies, taču tas nenozīmē, ka šī piezīme viņu nav ietekmējusi.
Bērniem ir tieksme pateikto uztvert burtiski. Sakot: "Tava vieta ir cūku kūtī!" vai "Tev vispār smadzeņu nav", tu vari nopietni sabiedēt bērnu. Vecāki bērni, kurus bieži vecāki izsmej, kļūst satraukti, nedroši, par sevi nepārliecināti. Viņi paši ar lielu baudu var izsmiet savus skolas biedrus un stundām ilgi domāt plānus atriebībai. Sarkasms, ļaunas piezīmes iedarbojas ne mazāk kaitnieciski, kā citi agresijas veidi, tādēļ attiecībās ar bērnu labāk atteikties no tām vispār. Tu šo labās gribas žestu varēsi novērtēt, kad bērns būs sasniedzis pusaudža vecumu.
Kā tu man esi apnicis
It kā šķiet saprotams, ka šāda frāze nav pieņemama. Tā skan rupji un pazemo bērnu. Mēs taču tā nesarunāsimies ar draugu vai darba kolēģi. Tu arī zini, ka šādā tonī ar bērnu nedrīkst sarunāties. Taču nereti bērni var tevi "novest līdz baltajām pelītēm", un emocijas izzogas ārpus kontroles. Vairs nav mūsu spēkos apvaldīt dusmas vai satraukumu, mēs pēkšņi neprotam emocijas izteikt pareizi un pārvēršamies… Biežāk – savos vecākos. Mēs uz bērniem izkliedzam tos pašus vārdus, kas mūs tik ļoti ir sāpinājuši bērnībā.
Mēs vairs nelīdzināmies sev, pazaudējam savu "seju", nepazīstam vairs savu balsi. Dusmas pārņem visu mūsu būtību, tās burtiski mūs apēd, mēs tām ļaujamies un ļaujam apslāpēt visas pārējās emocijas. Un tomēr, mēs nemaz neesam tik bezspēcīgi attiecībā pret šo mežonīgo spēku. Mēs varam iemācīties "nepazaudēt galvu", ja iemācīsimies atpazīt un atzīt savas jūtas. "Esmu nikns", "Esmu traki dusmīgs", "Es vairs neesmu es pats", "Man ir ļoti sāpīgi", sakot sev par savu tā brīža emocionālo stāvokli, mēs pamazām sevi atgriežam normālā stāvoklī un gūstam iespēju izbēgt bez upuriem.
Pārfrāzējot: "Es briesmīgi sadusmojos, kad redzēju, kā tu sit mazo brāli. Es vienkārši vairs neesmu es, kad redzu, ka stiprākais apceļ vājāko."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
