Skolēnam vāja slodzes noturība. Ko tas nozīmē?

"2. klases skolniekam esot vāja slodzes noturība. Visos mācību priekšmetos ir sekmīgs, bet, piemēram, pārbaudes darbos viss vedas tik lēni, es nevaru, man nesanāks, tas ir tik grūti utt. Lielākoties visu iesākto pabeidz ar papildu laiku. Tad nu lielu un slavēju par katru pozitīvu vērtējumu. Nekur neatrodu par vāju slodzes noturību un kāds šajā situācijā būtu veiksmīgāks risinājums? Tas pāriet, no tā izaug, jāgaida īpašais klikšķis, kad beidzot tiek saprasts, ka mācīties taču ir tik forši? Varbūt kādam ir bijis līdzīgi un var padalīties ar novērojumiem, secinājumiem," portāla Cālis.lv forumā pēc padoma taujā kāda mamma.

Atbildi sniedz Privātā alternatīvā vidusskolas direktore, Dr.psych. Airisa Šteinberga:

"Vāja slodzes noturība ir vēl viena nozīme paaugstinātam stresa līmenim. Optimāls stress jeb sasprindzinājums ir nepieciešams, lai rastos motivācija kaut ko darīt, tomēr ilgstošs vai pārāk intensīvs stress rada efektu "bēgt vai uzbrukt". Vārdi "es nevaru, man nesanāks, tas ir tik grūti" atbilst scenārijam "bēgt". Apspiežot stresu, netiek novērsti tā cēloņi. Stresa cēloņi, pirmkārt, ir atbildība, otrkārt, konflikti. Šajā brīdī raksta lasītājs var protestēt, ka tieši bezatbildība ir daudzu problēmu cēlonis un ir taču labi, ka bērns izjūt atbildību par savu darbu… Tomēr pārlieku liela atbildības uzņemšanās izraisa negatīvas sekas.

Ne jau bērns var izlemt, cik lielu atbildību uzņemties, to izlemj pieaugušais. Vecāki mēra bērna atbildību ar skolā saņemto atzīmi, to pašu dara skolotājs. Ja atzīme ir slikta, bērns jūtas, ka nav attaisnojis pieaugušo cerības un jūtas slikti. Vieni bēg, citi kļūst agresīvi. Tāpat ar konfliktiem – ja bērns vai pusaudzis, kas jau pēc savas būtības ir dumpinieks, konfliktē ar skolotājiem, vecākiem vai vienaudžiem, tad šīs saspringtās attiecības jau ir stresa cēlonis un ir grūti koncentrēties mācībām. Protams, atklāts paliek jautājums, ko darīt?

Vispirms ir vērts padomāt par cēloņiem. Ir nosacīti objektīvi apstākļi, kāpēc bērniem vajag vairāk laika pārbaudes darbu izpildei, ("Lielākoties visu iesākto pabeidz ar papildu laiku") piemēram, tas var būt noteikts temperamenta tips - flegmatiskais vai melanholiskais. Flegmatiskā temperamenta tipa bērni īpaši nesatraucas par apstākļiem, bet melanholiķiem spriedzes rezultātā ne tikai palēninās temps, bet parādās emocionālas reakcijas – dusmas, asaras, apātija. Pieaugot tiešām cilvēks iemācās savu temperamentu pielāgot apstākļiem, bet pilnīgi izmainīt to nevar.

("Tas pāriet, no tā izaug, jāgaida īpašais klikšķis, kad beidzot tiek saprasts, ka mācīties taču ir tik forši") - subjektīvie apstākļi ir, piemēram, vecāku un skolotāju attieksme pret bērnu un viņa darbībām. Mēs nevaram izmainīt citus cilvēkus, bet varam izmainīt sevi un savu rīcību.
("Tad nu lielu un slavēju par katru pozitīvu vērtējumu") - ir vērts pārbaudīt, vai bērnu slavējam par atzīmi, vai par labi paveiktu darbu - psiholoģiski tās ir darbības ar dažādu psiholoģisku rezultātu.

Uzslava par darbu nostiprinās bērna pašapziņu. Uzslava par atzīmi rada nedrošību, jo šodien atzīme var būt laba, bet rīt jau bērns var saņemt sliktu atzīmi, jo mācību saturu tik labi nesaprot. Un ne jau stresa noturība ir jāmaina, bet jāuztur optimāla pašapziņa. Mūsdienu sabiedrībā, īpaši skolā, pašapziņa ir pazemināta ļoti daudziem – gan skolēniem, gan skolotājiem. Un nelaimīgi pieaugušie nevar izaudzināt laimīgus bērnus.

Un, visbeidzot, atgriežamies pie sākumā minētā optimālā stresa, kas rada motivāciju kaut ko darīt, piemēram, mācīties. Pats no sevis mācīšanās process vai saturs nekļūst motivējošs. Bērnam jāzina, kas viņam interesē, kas rada prieku – tā ir visveiksmīgākā motivācija, un ja vēl vecāki un skolotāji izrāda interesi par bērna darbībām, ja tās viņiem ir nozīmīgas, tad arī bērns gribēs izdarīt kaut ko, kas iepriecina pieaugušos."